| Dūdas |
Feb. 15th, 2010|12:26 am |
Sniega mākoņu klātās debesis var savā gaišumā un optiskās ilūzijas tuvumā atgādināt gigantiskas alas velves izgaismotos griestus, vienlaikus liekot nabaga cilvēku prātiem domāt gan par majestātiskumu, gan klaustrofobiju. Debesu gubu atstarotā gaisma apspīdēja tuvāko apkārtni, redzamību padarot līdzīgu tukšai, vēsai un viegli biedējošai rudens vidus krēslas stundai un sniega sega zem manām kājām bija saputināta nejēdzīgi bieza, ar katru savu soli es iegrimu mazliet virs ceļgala. Savā ziņā šāds gājiens nedaudz atsauca atmiņā lielisko kalnā kāpšanu kaut kur sniegoto Alpu vidienē jautrā draugu pulkā aptuveni gadu iepriekš - divu stundu ārprātīgi nogudrinoša kulšanās caur metru dziļu baltā draņķa segu rezultējās apmēram 400 metru pārvietojumā, apziņā, ka esam nīkuļi, dusmās uz pasauli un fantastiskā idejā no kalna noripināties lejā [īsti neatceros, kurš tieši bija idejas autors, šķiet, ka Mikus; viņš bija tāds jokain[āk]s palicis, kopš gandrīz nomira, nokrītot uz galvas no savu četru metru augstuma, kam sekojošo stundu apmulsušais cietējs pavadīja periodiskos atmiņas un samaņas zaudējumos, vismaz divreiz nosaucot mani par mammu]. Neizplūstot sīkumos, doma ripināties no stāvas kalna nogāzes uz liela akmens krāvuma pusi nav lieliska, taču līdzi paņemtais Jāgeris mums to tolaik nepastāstīja [detaļas izlaižu].
Mani ietverošās dabas klusais ziemas miers, kura pilnvērtībai trūka vien speldzīgs aukstums gaisā un tuvējo koku zaros sēdošas iedomātas polārpūces modrais skats uz iedomātu ziemeļbriežu baru, fotoaparāts manā kaklā un mani apņēmīgie, sniegu caururbjošie soļi varētu padarīt mani savā ziņā līdzīgu ornitologam, liekot atcerēties agras bērnības feilu, kurš ietvēra manu smiešanos par kaimiņpuikas Andra izrādīto interesi par putniem un smieklu pilnos saucienus "kas tu ornitologu biedrībā esi iestājies?!", kamēr zēns ar samulsušu skatienu no kabatas izvilka papīra gabaliņu, kas izrādījās Latvijas Ornitologu biedrības dalībnieka apliecība. Bet nē, es nedevos vērot putnus, galvenokārt tamdēļ, ka viņu ziemā ir sasodīti maz un esošie tumšajās stundās ir sasodīti slikti saskatāmi. Arī tad, ja šie lidojošie īpatņi būtu redzmi ik uz soļa, neko briesmīgi interesantu, amatieristiski pieņemu, viņi nedara [nez, kas gan ir interesantākais, ko putns VISPĀR var izdarīt? izperēt olu?]. Mana gājiena mērķis bija ārkārtīgi glītā veidā nobildēt manis celto, biezā kārtā apsnigušo, dārza vidū esošo būvi, pirms zābaku iekšienē esošais sniega kilograms būs pilnībā atsaldējis manas kājas, es aiz nespējas paiet pusceļā pakritīšu, ziemas nakts trulais aukstums lēnām un nesāpīgi apslāpēs manus kliedzienus un ar pārējo tiks galā tuvējā meža stirna-cilvēkēdāja, ar kuru pāris reižu esmu netīši sastapies savstarpēja respekta pildītos mirkļos.
Neesmu nekāds labais kadrētājs. Parasti manis veiktajos foto cilvēki izskatās neizteiksmīgi, divdimensionāli un slikti iekļauti kompozīcijā un, lai arī māku vienu otru triku ar zoomu un tuva fokusa bildēm, fotografēšana man saglabājas kā liela, sena mistērija. Ja fotogrāfu vidū eksistē slepenas brālības, kuru vidū cirkulē svešām ausīm absolūti slēgti noslēpumi, es nebūšu īpaši izbrīnīts, arods ir grūts. Taču, neskatoties uz savu prasmju un pieredzes pieticību, es ar lieliem un gurkstošiem soļiem lēnām bridu uz sevis iecerēto skatu punktu, cenšoties pats sev izlikties savā ziņā gudrs un kaut ko murminot par tumšo priežu fona lietderību kopējā kompozīcijā, kaut arī varu atzīt, ka es patiesi no tā nezinu ne sūda.
Grūti pat pateikt, ko tieši es aprāvu pirmo - savu soli vai plaušās mazliet kodošo dzestrā ziemas gaisa ieelpu - kad pamanīju sniegā nospiedumus, kurus nu nekādi nevarēju atpazīt, taisnību sakot, pat ļaujot domas lidojumu savam fantāziju pilnajam saprātam es nespēju iedomāties, kas par kroplīgu izdzimteni varētu atstāt kaut ko tādu. Nē, patiešām, es nepārspīlēju - man pat ir fotogrāfiski pierādījumi, kurus es vēlējos šeit publicēt, taču kompja USB portu darbība mani, neizskaidrojamā veidā, pievīla [ja nu kāds zina, kā to salabot, komentu sadaļa ir mazliet zemāk [atinstalēšana nelīdz]] - uz mirkli es biju pārliecināts, ka tad, ja nospiedumu autors ir faunas pārstāvis, es varētu būt atklājis kādu jaunu sugu. Mans skopais, vīrišķīgais vārdu krājums neļaus jūsu iztēles lidojumam tuvu patiesībai apjaust, ar ko tad es īsti sastapos, taču saīsināti to raksturot varētu šādi: minētos nospiedumus varētu atstāt ļoti viegls [jo sniega gropītes nebija dziļas] zaķis ar piecām, pusmetru garām ūsām katrā galvas pusē, kurš pārvietojas pa apkārtni, lēkājot uz deguna. Nopietni, ja jūs ieraugat tādu zaķi un neesat ķēruši sirdstrieku no šāda skata neapšaubāmā komiskuma, informējiet mani, es labprāt labotu savus robus zināšanās, jo, acīmredzami, tieši šis fakts, ka zaķi ziemā audzē garas ūsas, kļūst viegl[āk]i un lēkā uz deguna, ir tas, ko es nogulēju koši blondās, maniakālās pasniedzējas bioloģijas klasēs.
"Tu esi kļuvis pret apkārtni vērīgāks, vai zini", es izdzirdēju kaut kur savā domu nostūrī un jau tūlīt pat sapratu, ka ierunājas mans alter ego Džims: "vai zini kamdēļ?".
- Sveiks! Nē, taču es zinu vienu Džimu, kurš man tūlīt pat to pateiks.
- Jāaa.. Izteikties man patīk [viņa balss tonis allaž ir bijis ar vieglu čerksta pieskaņu, man šķiet, ka mans astrālais draugs mazliet par daudz pīpē].. Viss ir vienkārši, džekiņ, tev ir vairāk laika sev. Vecpuišu dzīves prieki! [atskanēja dziļi, klusi, senu draugu starpā labdabīgi saprotami smiekli]
"Meitenes dzīvi tikai bojā", balss turpināja, lēnām pieaugdama skaļumā, "nahuj viņas vispār ir vajadzīgas?! Ja nu tu to vēl neesi aptvēris, tad no viņām ir vienas vienīgas klapatas, nepatikšanas, dvēseles un galvas sāpes. Un kas no tā visa? Beigās tu tik un tā esi ar sapistu prātu un sirdi, domājot par to, kamdēļ dzīve tieši tev allaž iedala trijniekus un četrniekus, kamēr citiem ir pilna dirsa dūžu. Bet tur jau tā sāls! [viņš teju vai izkliedza] Citiem nav dūžu! Kavā vispār nav dūžu!! Ir tikai sasodīti trijnieki, pazemojoši divnieki un reizēm kāds apsūbējis četrnieks, nekā vairāk šajā lielajā sūda hologrammā nav un nekad nav bijis!"
- Džim [es rupji pārtraucu viņa dusmu izvirdumu], ja tu būtu sieviete, es varētu saderēt uz visu savu milzīgo iekrājumu apjomu, ka pēc 30 gadiem tu būtu vecmeita ar kaķi, papagaili un sēnalliteratūras pārmāktas vientulības pilniem vakariem..
- Ak, draugs.. Tavs optimisms.. un naivums, tie mani biežāk aizkustina, nekā kaitina. Bet tas nekas, laiks parādīs, kuram ir taisnība, kad tu tikai turpināsi aplauzties un aplauzties sava jaunības ideālisma maldos.. Mācies būt viens. Āmen!
- Nahuj tu man to visu stāsti?
"Jo ir Valentīna diena, dunduk. Un lai arī tevi šie svētki besī, tu jūties vientuļāks kā parasti. Savukārt es jūtos slikti līdz ar tevi un tu man esi vieta, kur izgāzt dusmas. Priekā!", viņš noteica, iedzerdams lielu malku iedomāta Skotijas augstkalnu viskija.
"Tas ir MANS mīļākais šīs brūnās dziras izcelsmes reģions, tu, diletant! Tu viņus pat atšķirt nejēdz!", es uzkliedzu sava prāta īrniekam, cieši nolemjot, ka sarunas šovakar būs galā. |
|