| Ich versteh euch nicht |
[Apr. 7th, 2011|11:16 pm] |
Kafija bija sanākusi sasodīti garda un pie vainas bija teju vai viss - pat pavasaris. Tā mānīgi vēsās saules staros un šur tur sastopamajos stindzinoši bāli pelēkā kūstošā sniega laukos slēpjas patiesais gadalaiks tējām, platām palodzēm un grāmatām, jā, pavasaris, nevis čomaks rudens; pielijušos, miglotos, krāsainām lapām pilni bārstītos mežus es tveru ar patiesu prieku. Jā, sava artava bija arī draudzīgā benzīntanka darbinieka kontā - pie kases aparāta stāvošais puisis bija pamanījies ap sevi radīt teju necaursitamu oreolu un šo pāris pieklājības/nepeciešamības teikumu laikā, ko paspējām pārmīt, mans prāts itin viegli būtu varējis Valdi [šķiet, patiesi tā viņu sauca] ierindot kaut kur pie attāliem brālēniem vai pirmo klasīšu biedriem.
Silti saldā, izkusušā sīrupa karameļu aroms, vijoties caur svaigās kafijas garaiņiem pakutināja manas nāsis. Lietus bija mitējies. Ja es labi pie tā piedomāju, spēju saskatīt saules ripas atblāzmu pavisam tālu virs rietumu pamales, dienas kļuva gaišākas. Savā ziņā, es allaž esmu priecājies par dzīvi tik tuvu kādam no zemeslodes poliem - katrā manā gadā ir četri izteikti gadalaiki un divi manāmi saulgrieži, šķiet, tā vien dēļ mēs nesūdzēsimies par garlaicību un mana sen iecerētā filma, kurā nebūs neviena jauka varoņa, un kura patiks tikai tiem, kam nav nekā labāka, ko darīt, negūs atzinību. Iespējams, ka šādi pat ir labāk.
Ar lielu pēdējo saldā dzēriena malku es biju spilgto papīra trauciņu savā rokā iztukšojis un skatījos tājā ar nelielu apmulsumu sejā. Beidzās. Tik ātri. Sasodīts...
"Tev nevajadzētu pieķerties lietām, kas ir laicīgas", iedomu tēls Džims, kā ierasts, bez sveiciena vai ievadvārdiem, mani pārsteidza daļēji sagatavotu.
Nebiju noskaņots uz kašķi vai jocīgām sarunām ar sevi, kuru laikā, man vismaz tā šķiet, es izskatos nedaudz ķerts - "Jā, bija ļoti garšīga, paldies!".
Sarunā iestājās pauze vien dažu sirdspukstu ilgumā, kuru pirmais pārtrauca tās mazāk sataustāmais dalībnieks
"Ir arī lielāka realitāte, vai zini," viņš turpināja "tev jau nu vajadzēja to zināt".
- Vai mēs tagad runāsim par Dievu, Džim?
- Nē, par Dievu vēl ne. Par realitāti. Tā ir liela. Lielāka! [šis vārds skanēja nedaudz uzsvērti, šķiet, piešķirot realitātei īpašu... izmēru]
- Vai tevis teiktajā ir kāda slēptā jēga, kuru mēs tūdaļ atklāsim? [uz mirkli apdomāju, vai mana teikuma skanējums nebija necerēti aizvainojošs. Man biežāk vajadzētu veltīt laiku šādai apdomai] Nepārproti, vienkārši bieži tu ee.. dirs.
- Jā ir, pat vairākos līmeņos. Skaties uz savu dzīvi kā salātiem! [kāda lieliski izvēlēta analoģija!] Nē, labāk - kā uz teātri. [šis jau pēc kaut kā izklausās] Luga ir luga, pat tad, ja kāda dekorācija vai aktieris tajā vairs nav. Ja Elīza nedodas glābt savus gulbjus, bet ielec teleportā - izrāde tik un tā turpinās. Gulbjiem iet citādi, bet izrāde turpinās.
- Tie ir vairāki līmeņi?
"Nē, vēl ne," iedomu tēls strupi attrauca, "bet būs, un, klausies, šis, iespējams, ir pat svarīgāk - skatuve nav visa pasaule. Tai ir ieeja un ir izeja un kamēr tu sēdi un, ar sarkano audumu posterētajam koka krēslam čīkstot, lādē priekšā sēdošo resni, kuram grūti redzēt garām, un ceri, ka tas bērnelis aizmugurē beigs klepot, tu esi iegrimis, iedziļinājies un seko līdz notikumiem ar aizturētu elpu. Tu domā, izsaki viedokli, līksmo un dusmojies, jūti līdz un tev tas šķiet bez gala svarīgi, līdz brīdim, kad ieslēdzas lielās gaismas un visiem laiks doties mājās.". Klusinātā balsī viņš noteica vēlreiz: "Skatuve nav visa pasaule".
Es neko nespēju un negribēju bilst, tādēļ Džims turpināja: "Un, lai cik svarīga šī fiška ikviena dzīvē nebūtu, tā sniedz visai mazu mierinājumu ikdienas problēmu kontekstā. Tev būs jāēd, jādzer, jāaug un jāsocializējas, tu vēlēsies siltumu, drošību un sabiedrību un sevis un genoma turpinājumu. Ai, es gribētu, lai tu zini, ka tas viss ir tīri tehnisks sīkums."
- Tehnisks sīkums..?
- Protams! Neba nu pasaule tā iekārota, ka Āfrikas bērni mirst badu, nē, šī problēma ir tehniska un risināma ir tehniski, tāpat kā miljons citu... Principā visas, izņemot šo vienu - realitāte. Tā ir lielāka.
Es nopūtos un izbraucu plaukstu cauri matiem, cenzdamies iedabūt savā paurī to, ko Džims man tik kvēli alka pavēstīt. "Klau..", es lēni iesāku savā dziļu pārdomu tonī, "vai es varētu nelielu rezumējumu tikko dzirdētajam?"
- Baidos, ka ne. Varbūt, ka man tāpat nemaz nav taisnība.
- Džim... Es neko nesapratu.
- To es jau gadīju.
Viņa tonis bija šokējoši mierīgs. Es vēlētos, lai pirms šīm pēkšņajām partizānveidīgajām izniršanām no manas apziņas dzīlēm es kaut reizi tiktu brīdināts vismaz par sekojošās sarunas tēmu, liekas Džims to jau ir savā prātā apspēlējis simtiem reižu un peld kā zivs jomās, kurās es grimstu kā akmens. "Zini, tu man ļoti atgādini kādu manu bērnu dienu varoni..", es bildu.
"Ja tā padomā, tas ir visai loģiski, vai ne?", sekoja piesmēķētas balss atbilde un mēs abi pasmaidījām. |
|
|