| Viņas ir ļaunas! |
[Feb. 6th, 2010|12:30 am] |
Mana nekļūdīgā virziena izjūta [kura patiešām ir vājprāta precīza, es varu atzīt pat bez bieži sastopamās vēlmes sevi lielīt] mani pārsteidzošā kārtā pievīla, kad es mēģināju noteikt virzienu spējai vēja brāzmai, kas ar vājprātīgu spēku neciešamā tempā dzesēja manu galvu, kaklu, plaukstas un visu citu, kam tika klāt, iespiežoties starp apģērba krokām vai sameklējot spraugas manā visnotaļ drošajā bruņojuma kārtā. Vēl pirms mirkļa būtu bijis gatavs slēgt derības uz saviem, tobrīd neeksistējošajiem, mūža ietaupījumiem par to, ka stāvu ar seju aptuveni dienvidrietumu - dienvidu virzienā, taču gaisa plūsmas saltais dzestrums un aukstie nāsīs kniebšanas skili liecināja, ka esmu aizšāvis šķībi par kādiem 135 grādiem un patiesībā raugos uz ziemeļiem. Kā savu aizstāvību es izmantoju orientēšanās grūtības koeficientu Rīgas klusajā centrā esošajā ieliņu tīmeklī, ko tobrīd, labpatikā ierūcoties, es arīdzan nodomāju. Ieelpoju pilnu krūti skābi dūmainā, pēc mitruma un smoga dvešošā gaisa, tā arī nesaprazdams, vai pēkšņo klepus lēkmi izraisīja manu bronhu nepatika pret pārlieko atdzišanu, vai arī nu jau nepierastais tabakas dūms no Gunča cigaretes, kas mani sasniedza vienlaicīgi ar redzeslokā pazibošu, lidojošai lapai iesperošu kedu.
Šāda formāta vakara pastaigas mums abiem patiesi nebija nekāds jaunums. Tas vienkārši bija īstais laiks pārrunāt dienas laikā radušāš eee... [es būtu lietojis vārdu "klačas", ja vien jebkuram pusaptēstam stulbenim nebūtu skaidrs, ka puikas neklačojas] problēmas un to iespējamos risinājumus, jaunākos notikumu pavērsienus un nākotnes perspektīvas. Tajos laikos, kad skola vēl likās kaut kas svarīgs, alus maksāja 28 santīmus un ziemas vēl nebija ziemas, tas viss šķita patiesi nozīmīgi.
Lai arī šādos "ikvakara dienas pārskatos" [jo to ir grūti nosaukt citādāk] regulāri dominēja loģika, saprāts un racionāla analīze, spriedumi reti kad prasīja atsevišķu pierādījumu, tiem lielākoties piemita tāda kā iebildumus atvairoša loģiskas empīrikas aura, liekot pieņemt, ka tas, ko kāds no mums patieica, ir pareizs gluži vienkārši tāpēc, ka izklausās pareizs. Man nevajadzēja pierādījumu, ka nokrītot no tramplīna baseinā uz vēdera, es sasitīšos, iebāžot roku ugunskurā, es iegūšu čūlas, vai, uzsākot strīdu ar urlu baru, dabūšu pa aci - viss iepriekš minētais šķiet loģisks un pašsaprotams par to iedomājoties vien, līdzīgā veidā strādāja mūsu ikvakara secinājumi. It's just the way things work and it makes sence.
Protams, ka mūsu - dzīves nomākto tīņu jaunības prātos līdztekus pasaules varas pārņemšanas plāniem, tirgojot lētus saldumus, jaunu gramatikas likumu izveidei un filosofiskiem apcerējumiem par cilvēces attīstību, ielavījās daža laba ar sievietēm saistīta tēma, turklāt, laikam ejot, šo tēmu īpatsvars pieauga. Nenoliegšu, ka ilgu laiku mūsu prātus vija neizpratnes plīvurs un mēs, sekodami neskaitāmo priekšteču paaudžu ierādītajai priekšzīmei, centāmies sataustīt sava ceļa virzienu, balsoties vien uz aklu veiksmi ar vārgu intelekta piesitienu. Taču ne jau nu mūžīgi.
"Ja viņas būtu apvienojušās kaut kādā slepenā apvienībā, tas visu izskaidrotu", Gunč noteica, izvilkdams no paciņas vēl vienu smēķi mūžīgās uguns uzturēšanai, jo mums parasti bija maz sērkociņu. Ja es ļoti, ļoti nemaldos, runa tobrīd gāja par 2. Pasaules kara radikālā lūzuma kaujām Krievzemes plašajās ārēs un manā prātā konstanti strādājošais projektors jau bija paspējis atveidot ainu ar bezskaitlīgiem kritušo, asiņojošo un vēl kaujā esošo pulkiem abu armiju formās, kas, apstākļu piespiesti, dzen savus ķermeņus bezgalīgā slaktiņa mašīnā, tā arī neizprazdami šāda soļa jēgu vai augstāku nozīmi. Jāsaka, manu grūti samulsināmo prātu Gunč pavisam izsita no domas.
- Par ko pie velna tu runā?
- Par sievietēm, protams, runas vienmēr atgriežās pie sievietēm. Es vienkārši pārdomāju viņu rīcības motīvus.
- Ahaaa [es noīdēju, šķietami, ļoti gari]. Un kādi tie ir?
- Pilnīgi bezjēdzīgi un neloģiski, ja tu apskati viņu rīcību kā atsevišķām, pastāvīgi domājošām būtnēm. Bet tur jau tas triks - tādas viņas nemaz nav! Sieviešu rīcību nediktē veselais saprāts neba tamdēļ, ka viņām tāda nav, bet gan tamdēļ, ka viņas kalpo kam citam, tādam kā - augstākam ideālam.
[Es ieturēju pauzi, ļaujot viņam runāt tālāk]
- Iedomājies, ka kādā pavisam attālā pasaules nostūra malā, kāda vientuļa kalna vientuļās nogāzes augšgalā izvietotā ūberslepenā alā eksistē galvenā mītne slepenai vispasaules sieviešu apvienībai - "Odžu ordenim", kā sauksim to turpmākā sarunas gaitā - kura dalībnieces ir viņas pilnīgi pilnīgi visas. Bez šaubām, jauniesvētāmās par to tiek instruētas jau pavisam agrā bērnība, pakāpeniski iepazīstinot viņas ar aizvien dziļākiem un dziļākiem tumšās organizācijas noslēpumiem, līdz, sasniedzot pusaudžu vecumu, viņas visas, jā, VISAS, jau ir pilnībā apmācītas biedres, spējīgas veikt šī ordeņa galveno misiju.
- Proti..?
- Nu bet vai tad tas nav pašsaprotami? Izraut vēl siltas un pukstošas no krūtīm it visu vīriešu sirdis, uzspraust uz iesmiem, izcept un apēst. Savukārt gadījumos, kad tas nav tik viegli īstenojams fiziskā ceļā, viņu plāns ir vienkārši likt mums justies tā, it kā ar mums tas patiesi būtu izdarīts! Viņas ir ļaunas, līdz sirds dziļumiem ļaunas.
[un jo vairāk es apsveru šo Gunča mūžseno, vēstures aizmirsto runu, jo vairāk es saprotu, cik ļoti viņam ir bijusi taisnība. It simply makes sence.] |
|
|