| AM |
[Feb. 22nd, 2009|11:19 pm] |
Mazliet iesēdos ceļos, satvēru ciešāk raketes spalu, pavērsu skatienu augšup un centos vērot galdu tādā kā perspektīvā, it kā ap mani un galdu būtu apaudzis šaurs tunelis, kura sienas man neļautu neko aiz tām ieraudzīt. Būtībā jau neko daudz ieraudzīt nemaz nebūtu jēgas, sienas taču. Savus muskuļus, visus, kurus spēju sajust, centos novietot kaut kur grūti sasniedzamajā stāvoklī starp galapunktiem atbrīvots - saspringts, cerībā, ka esmu pārņēmis labāko no abu iespēju piedāvātā. Biju pietiekami relaksēts, taču spēju ātri reģēt un, cerams, zibensātri pārvietoties. Taču muskuļi nav galvenais.
Neviļus prātā iezagās ainas no amerikāņu filmām [iespējams, ka tā vien ir pazīme manai smadzeņu izskalotībai - dzīves ainu salīdzinājums ar filmām], kurās galvenais varonis visus spēkus velta pēdējam, izšķirošajam sitienam, kurā ieliek savu dvēseli, savu uzvaras kāri, reizēm pat visu dzīvi, sadod pa muti ļaunajam krievam/ķīnietim/arābam/ļaunumā kritušam amerikānim un uzvar, aizvedot mājās smuku dūdiņu. Tiesa, man smukā dūdiņa nekur nebūtu jāved. Un man nepietiktu ar vienu, izšķirošo sitienu, man tādi būtu vajadzīgi vēl vismaz 14. Rezultāts - 8:20 un, diemžēl, ne mana serve, ja vien to var uzskatīt par jebkāda līmeņa trūkumu, ņemot vērā manu galda tenisa spēlētprasmi. Un sūdīgo rezultātu.
Man patīk izšķirīgos brīžos vērot savu oponentu sejas, un, neliegšos, ka neviltotu prieku es sajūtu, ieraugot tajās satraukuma krunciņas, kas savelkas ap acīm, sīkas baiļu sviedru pērlītes uz pieres un nervozi trīsošas nāsis, kas alkaini kampj gaisu, apgādājot ķermeni ar papildus skābekļa devu pirms savarīgās cīņas. Viņu nervozitāte, kas labākajā gadījumā mēdz robežoties ar bailēm vai paniku, ir puse no manas uzvaras. Diemžēl, miices sejā nekā tāda ne tuvu nebija. Viņa kaut kāda iemesla dēļ smaidīja un māja man, nemaz nesatraucoties par izšķirīgo mirkli, kas spēlē bija iestājies. Iespējams, pie vainas bija tas, ka man bija ļoooti tālas iespējas uzvarēt, iespējams, tas, ka es setos biju iedzinējs ar 0:4, iespējams, tādēļ, ka viņa man galda tenisā zaudē vienīgi tad, kad spēlē nenopietni vai ir daudz dzērusi. Vai arī tādēļ, ka pēdējās divās dienās viņa mani pamanās uzvarēt visur, kur vien sacenšamies [pat jomās, kas ir MANAS stiprās puses!!].
Serve bija visai parasta, apmēram tieši tas, ko es biju gaidījis. Un es liku tai pretī vienīgo ieroci, kuru biju laika gaitā attīstījis [piebildīšu, ka ne visai veiksmīgi] - sitienu ar raketes neērto pusi uz pretējo laukuma stūri, ko miice veiksmīgi izvilka un ielidināja bumbiņu mana laukuma tālajā malā, neatstādama man nekādas cerības bumbiņu izvilkt, kaut savā iedzimtajā spītībā es ar izmisuma lecienu to vēl mēģināju, pie reizes aiztriecot bumbiņu pie visiem velniem.
8:21.
Ielidināju raketi nenosakāma paskata gaiši pelēkajā mīkstajā mēbelē, pie sevis rupji lamājos un veltīju dusmu liesmu pilnus skatus griestiem. I need an anger management, for christ sake! |
|
|