| maita WAR |
[Dec. 6th, 2008|12:31 am] |
Es tā arī nekad neesmu sapratis, kurā virzienā raudzīties, kad mazbērni man prasīs: "Vectētiņ, kas tevi padarīja par to, kas esi?". Lielā mērā es aptveru to, cik ārprātīgi naivs es spēju būt, jo mani mazbērni, visticamāk, būs puberitātes nomocīti mazi nelieši, ar cietsirdīgu dzīves skatījumu, no bezpajumtniekiem nošpikotu garderobi un muzikālo gaumi, kas līdzināsies fatāliem defektiem skaņas atskaņošanas sistēmā. Kā jau mēs visi saviem vecvecākiem. Bet uz īsu mirkli nesperot kāju ārpus mana koši zaļojošā naivuma dārziņa, es atļaušos ļauties pārdomām par to, kas tad nu īsti mani tā teikt, iztēsa no koka bluķa.
Aizmirstot visus pašsaprotamos aspektus par apstākli, ka atbilde kā tāda nemaz nav iespējama [jo es viņu nezinu, gluži tāpat kā visi citi, izņemot neeksistējošo dievu], un, pat ja tā būtu iespējama, viņa būtu tik gara, ka paietu vesela diena viņu izklāstot vien, vēlos bilst, ka vismaz šajā sakarā man varētu būt visai liela teikšana. Problēma rastos vienīgi no tā, ka es nezinātu, kur sākt. Prātu sāk jaukt ainas no pavisam agras bērnības ar māsu un kaimiņpuiku Andri, kuru barā viens no mums nepārtraukti piedāvāja darīt kaut ko acīmredzami debīlu [ēst atkritumus, smēķēt upeņu lapas, sazāļot kaimiņu onkuli, iesviest smilits acīs garāmgājējiem un atskaldīt viņus ar lāpstu, jo viņi noteikti ir neģēļi [galvenokārt - vecas tantiņas], noindēt kaimiņu suni ar kukurūzas pārslām/nolaupīt un sasiet kaimiņu suni, pēcāk paslēpjot viņu pagrabā] , taču idejas praktiski vienmēr tika sveiktas ar neviltotu sajūsmu. Pēcāk sekotu mīļie skolas gadi, kuros iemācījos galvenās mūsdienu dzīvei nepieciešamās maņas - spēju komunicēt un socializēties - kā arī veselu varzu visādu citādu lietu, no kurām lielākajai daļai pielietojumu neesmu radis un, visticamāk, nekad neradīšu, kaut neapgalvoju, ka tas mani sevišķi uztrauktu. Turpinot šķetināt atmiņas pavedienu, man tīri loģiskā kārtā būtu ar laiku jānokļūst līdz studiju gadiem un darbam, taču tīri intuitīva nojausma lika mazliet uzkavēties rožainiem toņiem bagātajā skolas laikā, pat gluži specifiski norādītā intervālā.
Njā, šķiet, ka tā bija astotā klase. Mans ļoti jokainais klasesbiedrs, kurš izdomāja, ka viņu sauks Krumelis [???], kaut viņa patiesais vārds bija Mārtiņš, acīmredzami cieta no tāda vai citāda veida garīgiem traucējumiem. Es, nekādā ziņā nebūdams eksperts šajā jomā, atļaušos apgalvot, ka pat no vairākiem vienlaikus. Mārtiņš/Krumelis, mēdza sēdēt un spēcīgi kratīties bez redzama iemesla, darot jebkuru darbību viņš varēja pēkšņi sākt skaļi kliegt, sēkt, rēkt vai izdvest kaut ko no visiem šiem trim toņiem kopā, bieži viņam bija neizskaidrojamas agresijas vai paranojas lēkmes, nereti viņš ieslīga dziļā depresijā vai savādā, jokaini melanholiskā stāvoklī, turklāt viņš bez problēmām spēja nosaukt galvaspilsētas PILNĪGI VISĀM pasaules valstīm. Ticiet man, es to pārbaudīju. Bet visādi citādi Mārtiņš bija samērā foršs džeks un man viņš patika, ar lielu prieku atļaušos viņu nodēvēt par savu draugu, turklāt, mūs vienoja īpaša interse par ģitārspēli, kurā viņš bija kādu nelielu galvastiesiņu pārāks par mani. Un rokmūziku, protams, rokmūziku.
Lai vai kā es piepūlēju atmiņu, es nespēju atminēties apstākļus kādos tas notika, kad Mārtiņa stāsta ietekmē mans bērnudienu elks Viljams Aksels Rouzs pilnīgi zaudēja savu statusu un noslīdēja līdz pavisam zemam pakāpienam manā vērtību skalā. Nevēlos tagad iedziļināties Mārtiņa stāstītajā par Guns n' Roses izjukšanu, taču viennozīmīgi liela daļa [visa?] vaina par to jāuzņemas misteram Rouzam, lai gan baltās patiesības labad piebildīšu, ka nekad tā arī neesmu papūlējies iedziļināties Mārtiņa versijas patiesumā. Versija vienkārši izklausījās ticama. Un kopš šī "Rouzs - pimpis!" stāsta noklausīšanās es sev cieši jo cieši nosolījos nekad, nekad, NEKAD neklausīties to draņķi, ko viņš nākamo uzceps. Nu lūk, šeit es esmu smagi ieberzies, turklāt, naktij vijot savus tumšos palagus pār tuvējiem dārziem, tālumā rejot reketiera Slavika sunim un miegam lēnām piepildot manus nogurušos acu plakstus, es caur zobiem noņurdu, ka viņš tomēr ir labi pastrādājis, tas maita Rouzs. |
|
|