| |
[Nov. 21st, 2008|11:05 pm] |
vienlaikus ar jāgerīša ārstniecības kursu [sūda atvērtais logs!], galvā cīnās domas "cik daudz noplēst no džeka, kam es pildu mājasdarbu" un apcerējumi par to, cik ļoti mani vecāki par VISU uztraucās. it īpaši māmiņa. un vecmāmiņa, kura nau gluži mans vecāks, bet ir, iespējams, vistuvākais šai kategorijai no maniem ne-vecākiem. nez, vai tad, kad man būs pāri 45, es arī tāds būšu? un vai cilvēki pirms 100 gadiem darīja tāpat? vai arī sūda televīzija mūs visus ir tiktāl sabaidījusi [reitingi, reitingi], ka drīz mēs jau bīsimies paši no savas ēnas. no otras puses - ja es kādu pusgadu rakstītu par to, cik briesmīga ekonomiskā krīze mūs visus apēdīs, un viņa nebūtu izvērtusies nemaz tik briesmīga, maniem rakstiem, tīri loģiski, vajadzētu kļūt aizvien biedējošākiem un biedējošākiem, lai ļautiņi mani turpinātu lasīt, nevis atņurdētu "tu to klārē jau pusgadu!".
bottom line - tā pa lielam cilvēki ir baigie dunduki. lielākoties labi, bet dunduki. |
|
|