| Žurkas |
[Jul. 28th, 2008|10:45 pm] |
Mana roka pirmo reizi sastapās ar miices roku, šķiet, labi sen. īstni neatceros, kad tieši tas notika, taču atmiņā esošie notikumu fragmenti liek domāt, ka tajā tālajā un saulainajā jūnija dienā, kad es miicei uzdāvināju pirmo piena paku [reizi pa reizei man sāk likties, ka piena pakas cilvēkiem vajag dāvināt biežāk, tam parasti ir labs efekts [gaidiet nu tagad visi pa pienam no manis]]. Kopš tās sensenās dienas, mūsu rokas ik pa brītiņam saskaras, saķeras, saglaužas, sakaujas, sastrīdas, nesarunājas un pēcāk atkal salabst.
Visā visumā arī šī reize ne ar ko neatšķīrās, starp rociņām brieda strīds. Par strīda ābolu bija izvērtusies kausētā siera kastīte, kuru tās ražotāji, šķiet, uzņēmums "Gauja" [kurš var izdomāt ko vēl banālāku] pildīja nejēdzīgi mazās kastītēs. Līdz ar to, ikkatrs brīdis, kad es vēlējos mazliet pasmelt sieru ar savu maizes donas gabaliņu, mani nodomi izvērtās sīvā cīkstiņā ar miices daudz izveicīgāko roku, kura, šķiet, manu briestošo neapmierinātību nemaz nemanīja [vai vismaz izlikās nemanām].
"Viņi visi izskatās tik izsalkuši..", miice noteica ar zināmu devu nožēlas balsī.
"Eee..", es paspēju izdvest, līdz pacēlu acis un no jauna ieraudzīju to putnu armiju, kas mūs bija apsēdusi. Putni man nepatīk kopš Hičkoka filmas ar tādu pašu nosaukumu, viņi manā apziņā aizpilda to tēlu, ko citiem cilvēkiem veido traks klauns ar motorzāģi [es ticu, ka katram no jums kādu apziņas daļu aizņem traki klauni [ar zāģiem]], aukstasinīgi, asinskāri slepkavas, kas nepazīst žēlestību, iecietību, vai saudzību. Mežoņi. [un tagad jums jāiedomājas mazs, pūkains cālītis] Lieki būtu piebilst, ka zināmu manas apziņas daļu sāka aizņemt neomulīgums.
Aukstasinīgie nezvēri bija ielenkuši mūs ciešā puslokā, un, šķiet, mazākie viņu eksemplāri mēģināja nodibināt ciešu draudzību ar miici. Mani neizsakāmi skundināja fakts, ka viņu reakcija un kustības ātrums bija tik daudzkārt pārāks par manējo [lidojošas maizes drupatas putni noķēra vēl gaisā esošas] -> būs grūtāk atgaiņāties, kad viņi sadomās parādīt savu īsto dabu. Taču mani pie veselā saprāta un neskraidīšanas apkārt pa kanālmalu, vicinot rokas un kliedzot "viņi mūs visus apēdīs!", mani noturēja apziņa, ka neesmu savā dzīvē paspējis kaut ko TIK ĻOTI salaist dibenā, lai mirtu tik dumjā nāvē, un vēl aizvien turējos pie domas, ka mana aiziešana no šīs pasaules, kad nu tas beidzot notiks, būs vai nu dižens, vai kādā citā veidā patīkams pasākums. Tikt noknābtam līdz nāvei duļķaina ūdens piekrastē nebija nedz diženi nedz patīkami.
Vai kāds kādreiz ir ievēmis sejā putnam? Nu, es nedomāju tikai no jums, lasītāji, bet vispār. Vai kādam pasaules vēsturē tas ir izdevies? Nojausma teic, ka šodien es varēju kļūt par pirmo, kurš to paveic. Pat divreiz. Abiem tiem baložiem, kuri izdomāja nolaisties uz manas kājas [tajā brīdī mans atlikušais dzīves ilgums samazinājās par pāris gadiem..] laikam viss nebija kārtībā ar galvu. Es taču varēju būt traks, izsalcis bomzis. Vai kaķis. Vai ornitalogs! Pasaule ir pilna briesmu arī priekš viņiem. "Pazūdi!", es norūcu un raidīju spēcīgu dusmu lādiņu baloža virzienā, kurš pacēlās spārnos pāris plaukstu augstumā un noplanēja man blakus, kaut arī uz šo manevru viņu varēja būt pamudinājusi mana kustīgā kāja.
"Nevaru ciest tās lidojošās žurkas!", pie sevis klusām nodomāju, satverdams miices rociņu un iedams uz Harija solīto tērauda drošību.. |
|
|