| |
[May. 28th, 2008|11:31 pm] |
Zaļajā vestē tērptā tante ar lielu lapu grābekli rokās skatījās manā virzienā ar patiesi nosodošu skatienu, acīmredzami domādama par izlaisto un samaitāto, vispārējās sabiedrības normas nerespektējošo jaunatni. Ko lai saka, reizēm es šai drausmajai jaunatnei ar prieku piederu.
Manu seju patīkami sildīja vēlā pavasara/agrās vasaras intensīvie saules stari, nenosakāma virziena vējš ik pa brīdim uz manas pieres uzpūta kādu matu šķipsnu, pēc mirkļa to pilnīgi pretējā veidā nopūšot nost, nāsīs patīkami tvēru tikko pļautā mauriņa smaržu un ausis priecēju ar skaņu kori, ko veidoja tuvu čiepstoši putni un patālāk dārdoši iekšdedzes dzinēji. Pavisam ainaviskai kopainai pietrūka periodisku viļņu šļakstu, taču to visai veiksmīgi aizstāja netāli skeitborda atsitieni pret zemi, smaržu buķete fragmentāri papildinajās ar pakusuša asfalta vai cigarešu dūmu aromu. Vispār jau man arī kā reiz gribējās uzsmēķēt. Un iedzert kādu malku viskija, Glen Elgin, piemēram, vēlams - ar ledu.
Lielā problēma viskijam bija viņa stilistiska nepiemērotība cilvēkam, kurš guļ zemē vienā no pilsētas centra parkiem. Šādiem cilvēkiem piestāv alus. Alus man nebija. Taisnības labad gan jāatzīst, ka nebija arī viskija, taču, pat tad, ja viņš būtu bijis, nekas daudz no tā nemainītos. Varbūt vienīgi alus pietrūktu mazliet skaudrāk. Un rokmūzikas fonā. Bet kamēr nebija alkohola, varēja iztikt arī bez roka. Visas mūsu dzīves problēmas īstenībā rodas no tā, ka nekad nav gana - vienas vēlmes piepildījums ved pie nākamās vēlmes.
Es īsti nekad neesmu jautājis cilvēkiem, ko tieši viņi jūt, guļot uz zemes, arī pats esmu stipri vien reti ķēries pie šīm pārdomām [galvenokārt jau tamdēļ, ka reti guļu uz zemes], taču sajūtas, īstenībā, ir krietni vien atšķirīgas no gulēšanas gultā. Kā? Fundamentāli!
Neatminos, kad tieši es to pamanīju. Pasenā bērnībā, kad gulšņāju jūras malā, laiski uztverdams tobrīd vēl pašsaprotamās brīvības saules siltumu, vai varbūt vēlākos pusaudža gados, kad kādā no visai daudzajiem Šņimara ārpilsētas rezidences apciemojumiem mocījos ar grūtībām pieslieties kājās. Vai arī gluži vienkārši kādā no reizēm, kad sētnieku-cinču un ziemas-cinces untumu dēļ nolikos garšļaukus uz slidenā, apsnigušā/apledojušā asfalta. Vienvārsakot, precīzu sākuma datumu nezinu un iespējas, kad es to pirmo reizi varētu būt pamanījis, ir gaužām daudzas, kas gan nekādi nemaina mana atklājuma nozīmību. Bottom line - gultā guļot es jūtu sevi, uz zemes guļot es jūtu zemi. Un, nē, tas nav tamdēļ, ka gultā man parasti neduras mugurā pieci zari, nelīst virsū lietus un manu kāju neplosa traks bulterjers [tas cilvēkus parasti sagaida, apguļoties uz zemes]. Uz zemes vienkārši ir citādāk. Un "citādāk" rodas jau kaut vai no domas, ka tā lielā, lielā eee.. fīča, uz kuras es šobrīd guļu, ir tā pati, pa kuru miicīte šobrīd dodas mani satikt. Un tā pati, pa kuru es priecīgi lēkšoju vakar un, ja nebūšu atdevis galus, paralizēts vai nepienāks pasaules beigas, lēkšošu rīt. Ja es būtu traks vides aizstāvis, kurš vilktu no naftas magnātu ādām taisītas drēbes un sūtītu mūžīgus lāstus pār zālāju nomīdītājiem, es droši vien teiktu "esam daļiņa zemes un zeme ir daļa no mums". Protams, man pietiek saprāta neko tādu neteikt, bet kaut kāda fiška tur tomēr ir, ne? |
|
|