| Nesakarīgs |
[Apr. 16th, 2008|10:49 pm] |
Kā jau kārtējo reizi, kad klāt ir aprīļa saulainie un garie vakari, no koku un krūmu zariem sāk laukā spraukties mazi mazītiņi pumpuriņi, ielās parādās mulsi smaidoši, rociņās sadevušies pārīši un arīdzan mans prāts - nelietis aizvirzās galīgi ne tajā virzienā, kurā vajadzētu. Vakari ir kļuvuši jaukāki, tiesa, vēl aizvien visai dzestri, bet tik un tā jaukāki. Drīz būs atkal jāpārvācas uz telti, pieciešot nejauko komforta trūkumu, taču izbaudot saplūsmi ar dabu, svaigu gaisu, putnu dziesmas rīta agrumā un varžu kurkstus dīķī līdz vēlam vakaram. Vienvārdsakot - burvīgi!
Pavasara sezonas sākums nozīmē ne tikai vasaras tiešu tuvumu, bet arī, gluži loģiski, ziemas sezonas beigas, kas ļāva man prātā pārcilāt to, ko tieši esmu šajā "istabā kvernēšanas" periodā sadarījis, gatavojoties "istabā nekvernēšanas" periodam. Vai kaut ko dižu esmu mainījis? N-eheh-eee... Paldies dievam ne, joprojām esmu tas pats vecais, labais, kašķīgais, piekasīgais, dirsīgais un vienmēr visu par visiem vislabāk zinošais Einārs. Ak, jā, tikai atkal aktīvs mūziķis.
To es, šķiet, esmu mazuliet aizmirsis pieminēt. Pēc apmēram pusotru gadu ilgas dīkstāves, kura fragmentāri mijās ar mēģinājumiem apvienoties ar stulbiem pediņiem/nāvējošiem metālistiem/resniem tēvaiņiem ar alusvēderiem, kuri nesaprot, ko nozīmē burtu salikums "sol", esmu atradis muzicēt gribošus ļautiņus, kuriem, šķietami, nepiemīt neviens no iepriekšminētajiem trūkumiem. Iepriecinoša vēsts.
"Zini, veci, man prieks par tevi.", kaut kur attāli ierunājās kāda sen nedzirdēta balss. Pazīstot Džima personības līkločus, mani allaž pārņēma lielas šaubas par emocijām, kuras viņš spēj izjust. Neesmu īsti drošs, vai viņā mēdz būt vēl kaut kas bez nejaukas tīksmināšanās par manām neveiksmēm un gaudulīgiem stāstiem par viņa grūto dzīvi. Taču Džims ir neparasti ciets riekstiņš..
- Mm.. Varum?
- Jo tad, kad tu daudz spēlē giču, tu kļūsti sakarīgāks.
- Un kāds tad es parasti esmu?
- Nu kāds kāds... Nesakarīgs! |
|
|