| Vesels kā rutks. |
[Dec. 14th, 2007|12:02 am] |
- Klausies, veci, kopš kura laika tev patīk klasiskā mūzika?
- Es nekad neesmu teicis, ka man viņa patīk, Džim, ne ar pušplēstu vārdiņu..
- Jā, un tagad tu viņu klausies, jo tev nepatīk, vai ne?
Džima pārsteidzoši tiešie jautājumi par viņu būtībā radīja nelaipna cilvēka iespaidu. Kaut arī es ticu, ka ne tikai jautājumi ir pie vainas šādai šķietamībai, tā bija drīzāk kā summa no viņa jokainās balss, lecīguma, iedomības un, jā, jautājumu uzdošanas manieres. Lai arī es zināju, ka patiesībā viņš ir jauks kā cālītis, ko es viņam, protams, nekad neteiktu [kaut vai aiz tā iemesla, ka viņš man iesitīs ar kuvaldu [lielu, lielu iedomu kuvaldu]], mani tik un tā pārņēma ātri gaistoša nepatika katras sarunas iesākumā. Savādi, cik ļoti maz ir devuši ilgie kopdzīves gadi šāda paraduma iznīdēšanai.
- Nu, īstenībā, es neesmu arī teicis, ka man nepatīk, vai ne?
- Atradi gan, kur piesieties, es jau domāju, ka tu nepamanīsi..
- Atradu..
Es ļoti reti pats uzsāku sarunas ar Džimu, praktiski nekad neesmu mūsu sarunu laikā mainījis tēmu, lai sarunas skarto tematu spektru paplašinātu, sarunu padarītu garāku vai kaut kādā veidā saistošāku. Īstenībā, tas pat škita zināmā mērā jocīgi, pēc savas būtības esmu diezgan komunikabls, taču tas acīmredzami neattiecās uz sarunām ar Džimu. Šo apstākli vēl dīvaināku darīja fakts, ka Džims mita manās smadzenēs, kas viņu savā ziņā padarīja par man vistuvāk esošo sarunu biedru, kurš mani nepameta praktiski nekad, taču par savu pusmūža urlīgo kaimiņu es, šķiet, zināju vairāk kā par Džimu. Un šobrīd es, protams, nerunāju par to, ka 20 gadus ilgstošos strīdos es biju līdz filigrānas uztveres manierei atkodis itin visas Džima viltības [gluži tāpat, kā viņs to bija izdarījis ar manējām], intonācijas un noskaņojumu, bet gan par paradoksu, ka man nebja ne mazākās nojausmas par jebkuru citu Džima paradumu, interesēm, hobijiem, spējām un nākotnes plāniem [ja viņam tādi vispār bija], es nezināju to, vai Džims laiž no rītiem pastaigāties pļavā savu gigantisko suni un iet vakaros piedzerties uz vietējo armēņu šašļiku ēstuvi [analoģija ar veco urlkaimiņu Slaviku] vai arī apmeklē dzejas priekšlasījumus un glābj vaļus [nezinu kamdēļ, bet salīdzinājums ar vienu no "Glābējzvana" varonēm, to slaido, brūnmataino dūdu, kurai bija seja kā manam bijušajam karatē trenerim ar iesauku "radiators"] vai dara kaut ko pilnīgi citu. Ja viņš vispār to spēj darīt, kas arī bija kārtējais robs manās zināšanās par viņu. Biju nolēmis darīt galu galu neziņas miglai vismaz vienā no lielajiem caurumiem manā "Džima zinību" sierā.
- Paklau, Džim, vai tu spēj dzirdēt manas domas?
- Labrīt! Kā, tavuprāt, mēs esam sarunājušies pēdējos 20 gadus? Nekas neaust atmiņā?
- Nē, nu es biju domājis tās domas, kuras nav domātas tev...
- Aaaa, tās.. Nē, nespēju. Gribētu, bet nespēju.
- Aha.. Tad jau tu nespēj arī viņās nekādi iejaukties, vai ne? Nu, nespēj man teiksim iedvest kādu ideju tā, lai es domātu, ka pats esmu to izfiškojis, nevis saprastu, ka tu to ieteici..
- Nope. [pauze. man liekas, ka mēs sākam sadraudzēties] Kas tevi uztrauc, veci?
Nopūtos. Bija pagrūti izskaidrot, kas tieši mani satrauc. Laikam jau apstāklis, ka manā galvā mīt atsevišķa personībā, ar kuru es regulāri sarunājos, pats par sevi bija diezgan satraucošs, taču ar to nu es jau biju tā kā apradis pāris gadus iepriekš. Vismaz man tā likās.
- Sīkumi, tīrie sīkumi. Viekārši es pirms pāris dienām tā kā laidos miegā, kamēr izdzirdēju, ka kāds manā galvā izrunā manu vārdu, un es gribēju zināt, vai tas biji tu vai nē.
- Nosapņoji, džekiņ, tā bieži gadās..
- Nē, tu nesaprati, es nevis to iedomājos, bet patiesi dzirdēju.
- Ou. Nu, es tas katrā ziņā nebiju.
- Skaidriņš. Kā tev liekas, vai es jūku prātā?
- Nē, Einār, nejūc viss. Ja neskaita mani, tad tu esi vesels kā rutks. |
|
|