| Kāposti. |
[Dec. 10th, 2007|11:14 pm] |
Vai kāds man nevarētu paskaidrot, kamdēļ tieši kāposti man liekas tāds eee.. nūģīgs ēdiens? Es gan piekrītu, ka "nūģīgs" ir stipri vien draņķīgs veids, kā aprakstīt ēdienu, tikpat labi es varēju teikt, ka kāposti man šķiet žirgti, rupji vai vientiesīgi, taču, no visa mana plašā vārdu krājuma, vārds "nūģīgs" bija vistuvākais tam, ko patiesībā es vēlējos pateikt. Protams, viņi ir garšīgi [it īpaši sautēti, kopā ar kādu jauku cepeša šķēli pie ziemassvētku dekoriem greznotas eglītes, kurus brūnā māla bļodā pasniedz miicīte [jā, iepakojumam ir nozīme!]], laikam arī veselīgi [dārzeņi, kā nekā], gan jau ka daudzus jo daudzus regulāri glābj no bada briesmām un kalpo par samērā stilīgu akcentu mazdārziņam. Taču tas viss nespēj mainīt un nekad nemainīs apstākli, ka kāposti ir un paliek nūģīgi.
Cik nu esmu savas dzīves laikā smēlies viedās pasaules zinības, cilvēks, kurš lieto narkotikas ir narkomāns. Mazāk krāsainos, aktuālos un ar vizuālās iztēles radītajām ainām pušķotos salīdzinājumos teikšu, ka cilvēks, kurš rok kakas [gan jau kāds to dara [iemeslus īsti nepārzinu]] ir kaku racējs. Cilvēks, kurš dejo, iespējams, ir dejotājs [vai arī mārcis, kurš ir aizdevies uz kursiem pie tā jokainā paskata brillīša], cilvēks, kurš sprediķo, ir mācītājs un cilvēks, kurš ar ieslēgtu motorzāģi mēģina citiem apgriezt matus jau saknē, ir slepkava. Vai cilvēks, kurš ēd nūģīgu ēdienu, ir nūģis?
"Cilvēks, kurš daudz sarunājas ar citiem neredzamām personībām, ir sajucis prātā. Vai arī Eižens Finks. Īstenībā, es ceru, ka tu neesi Finks, jo tad tu jau sen būtu miris, un es vienkārši apdirstos aiz šoka, ja es uzzinātu, ka es jau 20mit gadus tusējos ar džeku, kuru uzskatu par īstu, bet patiesībā, viņš mani ir reāli piečakarējis, jo ir miris.", savā kaitinošajā balsī ierunājās Džims. Ak, jēzuliņ, kamdēļ manas personības neredzamās šķautnes nevarēja būt apveltītas ar maigi dūdinošu tembru?
- Ir ļoti grūti kādu piečakarēt, ja tu esi miris..
- Tur jau tā lieta! Tad, ja tu esi miris, tad tu nekādi citādi nevienu nevari piečakarēt, kā vien ar to, ka esi miris. Un ja tu to būtu paveicis, es būtu reāli dusmīgs.
- Raižu nav, Džim, esmu dzīvs kā eee... dzīvīgā lillija.
- Aaaa, tad jau raižu patiesi nav.. Klau, kā tad tev īsti mēģī izgāja, ko?
Es skaidri zināju, ka Džims atkal velk uz kašķi. To es esmu iemācījies sajust nevainojami kā japāņu zivtiņas sajūt zemestrīci, ievēroju kašķa briešanu, kad epicentrs vēl ir simtiem kilometru tālu. Jāatzīst, ka nekad neesmu īsti izpratis, kamdēļ viņš ir tik kašķīgs. Džima dziļākā būtība ir labsirdīga un man pat reizēm liekas, ka viņš ir vareni sakarīgs džeks, taču kašķīgs gan kā mans trakais bijušais kaimiņš, kurš zaga degošus atkritumus, raizējās par zviedru invāziju un rīta agrumos mēdza izklaidēties, šaujot vārnas uz televīzijas antenām. Ir tik jauki, ka tik saprātīgiem cilvēkiem ir šaujamieroči!
- Džim, tu labi zini, kā man tur izgāja. Vai ne?
- Mhm.
- Tad kamdēļ tu man vēl to prasi?
- Jo es vēlos lai tu man to pats pasaki. Nu davai, veci, padalies visos sīkumos!!
- Sūdīgi, Džim, galīgā un pilnīgā dirsā!
- Un vai tu esi ar to mierā?
- ...
- Vai arī kaut ko darīsi, lai to mainītu..?
- Džim, kamdēļ tu to dari?
- Augstāku mērķu vārdā, Einār. Kādu dienu tu man par to pateiksies. Un, ak, jā, tu esi gan nūģis, bet tam nav nekāda sakara ar kāpostiem.
- Pošol dirst... |
|
|