| Are you ready? |
[Aug. 23rd, 2007|12:28 am] |
Ar sīkām lietus lāsītēm rasojošais lietus veidoja monotonu fonu ik pa brīdim atskanošajiem pērkona dārdiem, kuri sekoja labu brīdi pēc spožajiem debesu uzplaiksnījumiem - negaiss vēl bija tālu, taču, šķita, ka tas tuvojas ar aizvien pieaugošu ātrumu. Mana bērnības lodveida zibeņu fobija, kuru biju ieguvis izlasot šausminošo rakstu avīzē "Diena" kādus 10 vai vairāk gadus atpakaļ, man allaž lika negaisa laikā aizvērt logu un nodrošināt istabu pret caurvēju, kaut arī istabā valdošā vasaras nakts svelme lika ilgi un dikti apdomāt šo lēmumu.
Džims šovakar ierunājās pirmais. Vispār, tas nebija nekas negaidīts, es jau labi sen esmu pamanījis, ka viņš ir visai garlaikots un vientuļš, vismaz viņš pats tā apgalvo. Taisnību sakot, es neesmu īsti pārliecināts, vai viņa izjūtu gamma ir pielīdzināma manējai, kaut vai tādēļ, ka es eksistēju, bet viņš nē [kaut arī tas ir relatīvi], īsāk sakot, nezināju, vai viņš vispār spēj justies vientuļš. Lai arī viņš pats centīgi apgalvoja, ka spēj, un man nebija iemesla viņam neticēt, manu paranoisko zemapziņu negribēja atstāt doma par to, ka visas viņa gaudas un žēlabas ir nekas vairāk kā vien sastāvdaļa kādam lielākam, pagaidām - neizprotamam, viņa plānam.
"Ko tu teici?", es pārvaicāju, jo nebiju ieklausījies viņa teiktajā.
- Šiten derētu AC/DC roķis fonā..
- Njā, derētu gan..
Vismaz mūsu muzikālās gaumes sakrita un tas nāca tikai labumā vienā galvā dzīvojošām divām tik ļoti atškirīgām personībām.
- Un zini, Einār, vispār teu derētu šo to pamācīties no rokmūzikas.
- Debešķīgus ģitāras solo?
- Arī, protams. Bet vispār viņā ir iekļautas dažas labas tīri sakarīgas domas.. Protams, lielākā daļa no tā visa ir pilnīga diršana un sakot "sakarīga doma" es nedomāju pokebērniem tīkamos gabalus, kuros katra otrā frāze ir "man ir auksti" vai "es krītu", bet runa iet par to mūzikas daļu, kura ir jēdzieniska, ar savu nozīmi, tu pats kādreiz tādā dikti ieklausījies un ņēmi vērā, tiesa, ne vienmēr ar dikti lieliem panākumiem..
Mani regulāri tracināja Džima spēja izteikties mīklās, šādos brīžos likās, ka viss, ko viņš saka, ir jāpārtulko kādā pavisam citā valodā, lai saprastu, ko viņš īsti ir vēlējies ar savu sakāmo darīt man zināmu.
"Un tomēr", viņš turpināja, "šis un tas no dziesmās sludināmā ir tīri aiz auss liekams, un, es pat teiktu, noderīgs."
Ar griezīgu čīkstoņu es atgāzos ērtāk krēslā un ar pirkstu galiem uzsāku bungošanu pa galdu. Man allaž ir sagādājis grūtības atšķirt brīžus, kad Džims pasaka kaut ko saprātīgu, no brīžiem, kad viņš gvelž pilnīgas muļķības; parasti es izvēlējos vienkārši noraidīt viņa teikto, kaut arī citu viedokļu ignorēšana noteikti nebija tikums, ar kuru es alktu lepoties, tas bija vienkāršākais un, kas nav mazsvarīgi, drošākais veids. Drošākais pret iekļūšanu visādās ķezās, kādās mani Džims allažiņ pamanījās ievilināt.
- Džim, puikiņ, ko tu tagad man stāsti?
- Atklāti sakot, veci ... [mazuliet teatrāla pauze, bet tas mūsu dialogiem ir raksturīgi] man pašam par to nav īsti lielas nojēgas, taču liekas, ka kau ko baigi sakarīgu.
- Eh...
Man nez kamdēļ liekas, ka Džimam lēnam brauc jumts. Precīzāk sakot, brauc jau sen un šobrīd jau atrodas ļoti tālu. Savādi, man allaž likās, ka es būšu no mums abiem pirmais, kurš sajuks prātā. |
|
|