| Ko sēsi, to pļausi. |
[Aug. 4th, 2007|11:57 pm] |
Ar skaļi šņirkstošu troksni zālespļāvēja asmens paķēra savā rotācijā sev līdz sīku, balti netīru, šķembveidīgu akmens mēslu, lai paātrinātu to un triektu pret manu nabaga neaizsargāto kājiņu. Visi viņi ir bastardi!
Es neieslīku pārpasaulīgos apcerējumos par to, kas tieši varētu būt "viņi visi" un ko tieši tik nelietīgi ļaunu šamējie ir sadarījuši, lai iegūtu sev ne sevišķi cildinošo titulu. Manam mīļajam prātam vajadzēja kādu ko vainot, tādēļ "viņi" bija lielisks risinājums zemapziņā notiekošajai vienlīdzīgo pretinieku cīņai starp "vaino suni" un "vaino Džimu". To visu bija paveikuši "viņi".
Savā ziņā man pašos pamatos dziļi riebās zāles pļaušanas process. Tas bija salīdzinoši nogurdinoši, apnicīgi, daudz spēka patērējoši un galu galā diezgan bezjēdzīgi, jo tā zaļā neliete tik un tā ņēma un atauga no jauna, taču es nekādā ziņā nevaru noliegt to, ka šim darbiņam piemita arīdzan kaut kas līdzīgs diskrētam, grūti pamanāmam šarma iedīglim, kura galvenie trumpji bija saules peldes, svaigi pļautās zāles smarža un jaukā padarītā darba sajūta. Taču mīnusu tik un tā bija mazuliet vairāk un es savā prātā apsvēru iespēju noķert sev kādu vergu, kurš varētu pļaut dienu un nakti manā vietā - man liekas, ka to sauc par darba optimizāciju.
Ar pašu pļāvumu šoreiz klājās pagalam nelāgi. Savā ilgstošajā dzīves pieredzē esmu uzkrājis pamatīgu zināšanu bagāžu, kura gari un izsmeļoši man pasaka priekšā veidus, kā pēc iespējas slinkāk un ātrāk tikt galā ar zāles pļaušanu, taču visas šīs zināšanas pašos pamatos balstās uz ābeces patiesību [nez kamdēļ šajā vietā manā apziņā vizualizējas pamatskolas latviešu valodas skolotāja, kura monotonā balsī milzīgu skaitu reižu atkārto kādu noteiktu gramatikas likumu] - mauriņam nevajag ļaut izaugt pārāk garam - ko es diez cik centīgi nebiju ievērojis. Patiesību sakot, "pārāk garš" robeža tika pārsniegta jau apmēram pirms nedēļas un šobrīd viņa izskats drīzāk atbilda pamācībai "mauriņam nevajag ļaut izaugt par gigantisku, nenopļaujamu biežņu", kuru es pārkāptu vēl pāris dienas noslinkojot. Īsāk sakot, manas dzīves slinkās mauriņpļaušanas gudrības šobrīd bija aptuveni tikpat noderīgas, cik spainītis ar cāļa mēsliem, jo otra ābeces patiesība [mazliet mazāk svarīga kā pirmā, taču atkal izraisa skolotājas vizualizācijas] vēsta - mauriņu, kurš ir izaudzis gandrīz līdz taviem ceļgaliem nevar nopļaut slinkā veidā, ja vien kau kas nav atgadījies ar taviem apakšstilbiem.
Es nezinu, kamdēļ tā, bet tas, ko cilvēki mēdz dēvēt par ābeces patiesībām parasti izrādās diezgan nekļūdīgi pieņēmumi [principā tas padara ābeci par diezgan viedu grāmatu, ja reiz viņas saturs ir tik vērtīgs, taču nelāga nojausma teic priekšā, ka lelākā populācijas daļa man nepiekritīs]; es mēģināju piežmiegt to draņķa zaļumu kādas 8as stundas un tik un tā nebiju pabeidzis. Lai arī vidēji spožā augusta saule jau posās uz rieta pusi pie daudzkrāsu toņos veidotās bezmākoņu debess velves, viņas stari ievērojami sildīja mani visur kur vien tika klāt, tādēļ mans leģendārais slinkums kaut kādā veidā piespieda mani apsēsties un mirklīti pagaidīt.
"Zini, kā es darītu?" no nez kurienes atskanēja jautājums labi pazīstamajā, pēc viskija un spēcīgu cigarešu dūmiem skanošajā balsī, kura šoreiz likās drīzāk drūmu līdzjūtību, nevis saltu izsmieklu paužoša.
- Nē, Džim, baidos, ka es atkal nezinu. Džim, vai tu esi pamanījis, ka tu vienmēr uzrodies ar jautājumiem? Pat tad, kad tu no manis neko nevēlies uzzināt, bet vienkārši vēlies, lai es ar tevi parunājos, tu tik un tā ierodies ar jautājumu, gluži kā šobrīd. Vai tev tas pašam neliekas mazuliet tā kā apncīgi?
- Paklau, veci, man tā kā tavā galvā ir mazuliet vientuļi, ja? Un tā kā lielāko daļu laika es pavadu nāvīgākajā garlaicībā, es izmantoju ikkatru iespēju pabazarēt par šo vai to tēmu.
- Ou.. Vai tad, kad es būšu vecs un traks pāķis pansionātā, es arīdzan darīšu tāpat? Būšu sagarlaikojies līdz nemaņai un runāšos ar katru dzīvo būtni, kas vien parādīsies tuvumā?
- Nē, tu būsi pietiekami traks un pietiekami akls, lai runātos ar savu lampu un naktspodu! [ak, kā man patīk Džima lakonisms]
- Diezgan drūma perspektīva..
Iestājās sarunas pārtraukuma klusums. Tiesa, sarunas pārtraukumiem draugu lokā ir pavisam cita skaņa kā tiem, kuri veidojas starp savstarpēji slikti pazīstamiem cilvēkiem. Draugu saruna, brīdī, kad viņa neskan, izklausās pēc iekšējām pārdomām, sacītā atsaukšanas atmiņā, salīdzināšanas ar iepriekšējo pieredzi, strukturizēta viedokļa gatavošanas, idejas dzimšanas vai vienkāršas apkārtnes vērošanas, turpretī sarunas klusums starp nepazīstamiem ļautiņiem skan pēc kakas. Jā, tieši tā, pēc neveiklas, mulsinošas, "kāpēc viņš uz mani tā blenž", nospiedošas un ieilgušas kakas. Cik labi, ka Džims man ir labi pazīstams!
Jāatzīst, es zināju, ka viņš pirmais ierunāsies. Tā vienmēr notiek.
- Es nolietu viņu ar benzīnu...
- Ko lūdzu?
- .. un aizdzedzinātu. Tu neatbildēji uz manu jautājumu, tamdēļ izvēlējos pats paskaidrot.
- eee.. uz jautājumu..?
- Jā, Einār, uz jautājumu "zini, kā es darītu?"! Tu taču manī pat neklausies!
- Ak ar benzīnu, ja... nuu, tā ir ļoti... interesanta doma.. Kā tieši tu nonāci pie šādas atklāsmes?
- Bojeviki, Einār, bojeviki. Bojeviki padara mūs gudrus! |
|
|