| Būvmehānika liek cilvēkiem jukt prātā. |
[Apr. 4th, 2007|09:50 pm] |
Ko jūs parasti darat ar savām pildspalvām, kamēr sēžat pie baltas papīra lapas, neizpratnē par to, kas ellē būtu jāizdara? Es savēju mēdzu klusā, montonā ritmā bungāt pa galdu. Kaitinoši, es zinu, toties intelektuālāk, nekā vienkārša košļāšana, un vieglāk izpildāmi, nekā Britnijas Spīrsas veiktās pildspalvdarbības viņas pirmā klipa sākumā [biju maziņš, bet tomēr atminos]. Tā nu es sēdēju, ar savu melno pildspalvu ar slaido, gludo, plūdlīniju kosmosa kuģi atgādinošo korpusu un centos sevi izklaidēt ar baltas lapas hipnotizējošo vilinošo šarmu [tikai nemēģiniet iestāstīt, ka nesaskatat viņās neko tādu].
- Tu nemāki zīmēt lieces momentu epīras, Jaunzem!
Es pacēlu acis augšup un veltīju pāris sekundes simtdaļas profesora Bulava sejas vaibstu izpētei, ļāvu savam skatienam ar gaismas ātrumu noskenēt viņa vecišķo, krunkaino seju un viņa nespodrās, aiz bieziem briļļu stikliem paslēptās acis. Un uzacis. Uzacis bija profesora Bulava pamanāmākais sejas atribūts, tās acumirklī piesaistīja uzmanību ar savu spurainību, kuplumu un dumpinieciskumu.
- Nē, profesor, es māku.
Es nebiju īsti drošs, vai neesmu palaidis garām savu iespēju likt lietā kādu spožu monologu, kas aizblieztu misteru Bulavu atpakaļ akmens laikmetā un padarītu mani par pilnīgu un galīgu situācijas uzvarētāju. Man to, protams, būtu dikti paticies izdarīt, taču nau nemaz tik viegli no pirksta izzīst profesorus pagātnē aizbumbojošus monologus un nodeklamēt bez aizķeršanās, turklāt, nebiju drošs, par mirkļa piemērotību. Labāk izvēlējos pēc iespējas strupāku atbildi, kas vienlaikus radītu iespaidu, ka esmu visnotaļ vieds, taču nerunīgs. Un viņam tas bija jāsaprot, un jāatšujās. Phe.
- Nē, tu nemāki viss!
Nopūtos un pie sevis klusītēm nolamājos.
- Tu tik tiešām viņas nemāki zīmēt!
[atpisies, stulbais pakaļa!]
- Tu ne tikai nemāki zīmēt, bet arī nekad neiemācīsies!
[ ... ]
- Teu nau ne mazāko cerību, Jaunz....
Ar to arī mans pacietības mērs bija pilns. Bulava kungs nepaspēja izrunāt pēdējos vārdus. Īsti neesmu sapratis, kamdēļ tieši. Iespējams, vainīga bija mana zibensātrā pielekšana kājās no sēdus stāvokļa, iespējams, ka efektīgais žests, ar kādu es izvilku savu zobenu, iespējams, ka profesora dzīvības izdzišana, brīdī, kad es viņam nocirtu galvu. Tiešām nepiefiksēju, tas viss notika ļoti ļoti ātri. Apkārtsēdošie, šķiet, nepievērsa mums [man uz bezgalvas profesoram] ne mazāko vērību, vienīgi Džims, kurš sēdēja uz kāda netāla galda, un, kājas sakrustojis, applaudēja manam veikumam. Mans cirtiens bija padevies reti veiksmīgs, uz asmens nebija paspējušas palikt ne mazākās asiņu pēdas, tādēļ bez īpašām rūpēm par higēnu, es varēju ievietot zobenu atpakaļ makstī, sakārtoju apmetni, papogāju mazliet vaļīgāk bruņukreklu, uzmetu uz blakusstāvoša, brīva krēsla savu loku ar bultām un apsēdos. Nepiepišaties man par sīkumiem! |
|
|