| |
[Jan. 2nd, 2007|10:40 pm] |
- Tu savu kārtējo tizlošanos rītdienas koncī varētu veltīt man!
Interesanti. Sen jau bija pagājis laiks, kopš Džims pēdējo reizi bija nācis klajā ar tik interesantiem piedāvājumiem, mazliet pakavēju savu vakara noguruma piesātināto laiku, lai apsvērtu, kad tieši pēdējoreiz Džims piedāvāja ko tik interesantu, kamēr atmiņa no saviem dziļākajiem arhīvu nostūriem nenogurstoši vilka laukā dažnedažādus faktus par "Einār, nolec no kraujas" vai "Einār, aplaupam banku!". Nevar noliegt, ka Džima prāta spējas es nekad neesmu vērtējis pārlieku augstu, tamdēļ visus viņa piedāvājumus rūpīgi izlaižu caur "viņš ir traks!" filtru, un, nospiedošā pārsvarā gadījumu, noraidu.
- Paldies, es rūpīgi izsvēršu tevis izteikto piedāvājumu un darīšu tev zināmu manu lēmumu šajā sakarā.
- Zini, veci, Dikensa lasīšana ir ievērojami nākusi par labu tavam vārdu krājumam. Tu, protams, vēl aizvien izsakies kā galīgs pincis, bet vārdu krājums ir uzlabojies, to nu nevar noliegt.
Es nekad neesmu īsti zinājis, kā sauc to īpašību, kuru atkal un atkal es sev par slēptu pārsteigumu dzirdu Džima balsī. Kaut kas līdzīgs ainai ar milzumlielu, saules staru un liānu apvītu Pasaku meža koku, kuru ar Husquarna motorzāģi cenšas nogāzt plecīgs, ar bārdu, raupjiem sejas vaibstiem, nostrādātām rokām un skaidu-sviedru-šņabja smaku apveltīts mežstrādnieks. Šķiet, tas saucas sarkasms.
- Džim, kamdēļ tu vēlies, lai es savu tizlošanos veltu tev?
- Jo tad vismaz no tā būtu kāda jēga.
- E?
- Ja tu rīt atkal spēlēsi nevienam, tad varēsi ievilkt ķeksīti ailītē "bezjēdzīgi pavadīts laiks". Tātad, kam tu spēlēsi? |
|
|