| |
[Dec. 21st, 2006|01:51 am] |
Man patīk lampiņas. Taisnību sakot, gandrīz jebkādas - galda lampiņas, sienas lampiņas, griestu lampiņas, grīdas lampiņas, kabatas lukturīši, sveces vai spīdoši pelēni ar medūzas gēniem - ārējam izskatam nav nozīmes, svarīgs ir izvietojums. Un pastāv viens, stipri konkrēts izvietojums, kādā jebkura lampiņa pasaulē man šķistu piemīlīga, jebšu, šī lampiņa jānovieto ārpus manas mājas. Jā, es zinu, stulbi, jo tā ir grūti istabā kaut ko apgaismot un,ja vien jūs nedzīvojat privātmājā, visticamāk, urļiki jūsu lampiņu nospers, lai pēcāk pārdotu latgalītē [īpaša peļņa būs tad, ja par savu apgaismes līdzekli esat izvēlējušies spīdošos pelēnus]. Bet tas ir vienīgais veids, kā var panākt pašu foršāko no visiem lampiņu efektiem - mazmazmazlietiņ izgaismotu istabu, jebšu, tieši tik daudz izgaismotu, lai, izslēdzot visas pārējās apgaismes ierīces, es varētu savā grāmatplauktā saskatīt grāmatu muguriņas.
Es stāvēju pie logu un aplūkoju zem viņa augošo pīlādzi, kurš, starp citu, drīz taisās uzplaukt. Šodien es biju vareni ilgi cīnījies ar viņa slapjajiem, skrāpējošajiem zariem un čībās birstošo sniegu, lai tikai notītu viņu ar spīdošu lampiņu virteni, kas viņam piešķīra mazliet stulbu, taču visnotaļ ziemassvētkīgu izskatu, turklāt, tagad viņš apgaismoja telpu tajā ūberforšajā veidā.
- Vai šis atkal būs posts, kura sākumā tu kaut ko mazliet apstāstīsi, pēc tam sāksi runāties ar mani un posta pēdējā frāze būs "ej dirst, Džim!", kaut tu pat nebūsi pacenties manī ieklausīties?
- Nē, es vienkārši nesākšu runāties ar tevi, Džim.
Izdzirdējis šos vārdus Džims tā kā mazliet saskuma - viņa galva mazliet nokārās, uzacis pārvietojās mazliet zemāk un, šķiet, viņš arī nopūtās, taču no visām viņa vīlītēm ārā šmaucās nevēlēšanās izrādīt, ka viņš būtu jebkādā veidā aizskarts no manis teiktā. Džimam nepatīk izrādīt emocijas.
Zeme visapkārt bija nosnigusi balta, debesjumu klāja Rīgas iluminēti mākoņi, ielas otrā pusē mirgoja mana kaimiņa skūtgalvja-reketiera bezgaumīgie rotājumi, bet gar kājām trinās sunītis. Es ievilku plaušās tik daudz gaisa cik vien spēju un pūlējos iedomāties, ka sajūtu karstā dzēriena, kurš sildījās uz plīts, spēcīgo, garšvielām pildīto aromātu, sajūtu eglītes, kura vēl nav ienesta istabā smaržu. Iedomājos, ka sajūtu dāvanu ietinamo papīru savos pirkstos, brīdī, kad es izsaiņoju to, ko kāds reiz rūpīgi iesaiņojis, iedomājos karstvīna krūzīti savās rokās, ko piedzert pie svētku cepetīša, kurš stāvēja uz galda smaržodams. Centos sajust kūstošo parafīnu un eglīšu rotājumu kastīšu smaržu, rosolīti un piparkūkas. Un miicīti, kura apskauj mani un pieglaužas, dodot ziemassvētku buču.
- Eu, Džim, pagaidi bišku!
Viņš apgriezās no sava "es_dodos_prom_un_esmu_apvainojies" soļa un apveltīja mani ar vārdos neizteiktu, taču visnotaļ sajūtamu jautājumu "ko?".
Uz mirkli samulsu. Es īsti nespēju aptvert, kas ir tas, ko es īsti vēlējos viņam teikt. KO es varētu gribēt VIŅAM teikt??
- Ehh.. neko. |
|
|