| Bozums |
[Nov. 16th, 2006|01:30 pm] |
Pēdējais tējas malks jau sen bija ievērojis otro termodinamikas likumu [un laikam arī pirmo] un novienādojis savu temperatūru ar istabā esošā gaisa siltumu. Vai, precīzāk sakot, istabā esošā gaisa vēsumu - bija kādi 20mit grādi, bet man tik un tā likās vēsi, šķiet, taisos saslimt. Pataustīju pats savu pieri, secināju, ka mana ķermeņa temperatūra nav diez cik dikti paaugstināta, un veltīju pāris mirkļus pats savas plaukstas apbrīnam. Viņu rotāji nelieli, blāvi sārti, neizteiksmīgi pleķīši, asinsvadu klātbūtnes liecenieki, delnas virspusē joprojām koši lillā [vai arī violeta - nekad neesmu varējis šos toņus atšķirt] melnēja [vai lillēja [vai violetoja]] suņa kostā brūce. Sāpēja saliektā mugura, jo sēdēšana un 30 cm augsta, neliela, pilnīgi apaļa ķeblīša, kamēr pats dators ir novietots uz papes kastes nav pati jaukākā izklaide.
Ehh.. niķu diena. Dažreiz tādas vienkārši gadās. Nepiefiksēju, ar kuru kāju šī rīta puskrēslas maigumā iztrausos no gultas, bet nojausma teica, ka tā varētu būt bijusi kreisā. Kreisā ir arī mazuliet sāpīga, kopš vakardien ļaunā volejbola trenere, kuras vārdu es nekad tā arī neesmu spējis iegaumēt, bet kurai ir tizla mašīna ar allaž rezervētu stāvvietu ganību dambī un debīls žurkas paskata suns, lika man taisīt traki daudz pietupienu un skraidīt ap zāli kā vājprātīgam. Kaitinoši.
Kaitinoši skrapstošiem nadziņiem pie manis pienāca dogijs, un ielika savu slienaino, mazliet nosirmojušo un pēc suņu barības mazliet dvakojošo purniņu manā klēpī. Pāris stundas atpakaļ es biju ar viņu [suni, nevis viņa purnu] sastrīdējies, precīzāk sakot, par strīdu izvērtās mūsu padziļinātā un vispusējā diskusija par tēmu "bezjēdzīga un skaļa riešana",kurā katram izrādījās savi, pārsteidzoši spēcīgi argumenti. "Pielīdējs", es viņam noteicu priekš sevis pārsteidzoši mīlīgā balsī, un ar pirkstiem mazliet pabužināju viņa galvu. Izskatījās, ka mūsu strīds ir jau pierimis, kara cirvji aprakti un nākotne vijās spirdzīgi zaļu vīteņu un spoži zilu debesu valstībā, līdz brīdim, kad kaimiņos dzīvojošais resnais pusmūža urla izlaida savu vācu aitu suni paskraidīt pa ielu, kas, savukārt, bija pietiekams iemesls jauniem riešanas uzplūdiem no kādas man visnotaļ tuvas un labi pazīstamas personas puses. Kaitinoši.
- He-heii, tu esi kļuvis tāds īdzīgs!
Kā tad. Džima man tikai vēl trūka. Tiesa, mazliet paškritikas, nevis īdēšanas, nīgrošanās un sevis žēlošanas, šādā brīdī pat nāktu par labu, taču es netaisījos pat pieļaut domu, ka kādreiz no Džima varētu būt arī kāda jēga, tamdēļ atbildēju ar nīgro, nepārprotamo un komentārus neprasošo "ej prom!".
- Pamēģini uzzīmēt apli!
- E?
- Nu paņem papīru un papūlies uz tā uzvilkt apli!
- ... eee... kamdēļ?
- Jo tad, vai nu teu sanāks, vai nesanāks. Un ja sānāks, tu sāksi justies labāk, ja ne - tu kļūsi tik nīgrs, ka uzsprāgsi, un tapsi atbrīvots no visām dzīves problēmām.
- Džim, teu ir prāts kā cālim, aizej labāk paskaties, vai es nesēžu kaut kur virtuvē..
Un lai arī manā balsī skanēja spēcīga pārliecība, mēs abi zinājām, ka es klusībā tomēr apsveru Džima ieteiktās metodes vērtību. |
|
|