| posts par miicīti |
[Nov. 15th, 2006|11:14 pm] |
Novembros mēdz būt auksti. Ne jau nu visur, piemēram Grieķijā nekad nau pārlieku auksti, Islandē tāpat ir auksti, savukārt dienvidu puslodei novembris ir mūsu maija ekvivalents un ir stipri silts mēnesis. Taču tā kā es neatrodos nevienā no minētajām vietām [t.i. - ja dienvidu puslode ir vieta, būsim atklāti], tad manu salstošo ķermeni šie prātojumi neiejūsmina. Taisnību sakot, lielākā daļa mana auguma ir tērpta pietiekami biezā apģērba slānī, lai man nesaltu, taču mans ahileja papēdis bija apavi - precīzāk sakot - kediņas, kuras ir grūti nodēvēt par piemērotiem ārā esošajām novembra vēsā gaisa brāzmām. Tieši šī iemesla dēļ manas peciņas ar katru brīdi aizvien vairāk atgādināja par savu eksistenci, ar nepatīkamo un labi pazīstamo saldējošo kņudoņu sevī un aukstuma signālu sērijām manā nervu sistēmā. Gaidīju miicīti pie viņas skoliņas, gaidīju jau diezgan ilgi, un manas aukstumjūtīgās pekas tas nebūt neiepriecēja. Gara acīm jau skatīju sevi baltajā slimnīcas gultā, kad man blakusstāvošs ārsts interns saka savam daudz pieredzējušākajam un daudz bārdainākajam un ar daudz ārstīgāku izskatu apveltītajam kolēģim, ka "šis puisis ir nosaldējis kājas!", neaizmirstot piesviest kādu kripatu dramatisma, šausmu, līdzcietības un nožēlas.
Lai arī aukstums ir grūti uzvarams pretinieks, es tomēr mazuliet smīnēju pie sevis, jo biju savā azotē paslēpis lielo trumpi [dūzi, ja spēlējam durakus, kreiča dāmu, ja zoli], kuru šodien aukstumam nez vai būs pa spēkam pārsist. Sapņi. Nomoda sapņi. Tā bija kā tāla un nomaļa, nepārejamu kalnu grēdu ieskauta vieta, kur aukstums, lai kā staipītu savus slaidos, caururbjošos taustekņus, nespētu mani aizsniegt. Pasapņošu par miicīti.
Lidmašīnas iluminators likās kā labi izgaismots viesistabas logs savrupmājas galvenajā fasādē, kad to apspīd svētdienas dzelteni siltie veldzējošas saules stari. Stikls mazliet lauza gaismas rāmo plūdumu un meta blāvus sauleszaķīšus uz miicītes vasarsraibumu rotātajiem, aristokrātiski cēlajiem vaidziņiem un mierīgajā miegā aizvērtajiem garskropstu plakstiņiem. Miice gurdeni un lēni pavēra acis, bez parastās snaudēju straujības vai pamošanās pārsteiguma, neievilka strauju elpu, nesāka īdēt, žāvāties vai staipīties, neskatījās visapkārt ar pārsteigtu, neizprotošu un vaicājošu skatienu, neberzēja ar miega sildītām dūrītēm pēdējās miega kripatas acīs un neuzdeva jautājumus no sērijas "kur es esmu?" un "kā es šeit gadījos?" [pārsvarā raksturīgi alkohola cienītājiem - personīgs novērojums]. Viņa vienkārši pavēra acis, tā bija vienīgā viņas kustība, ja neskaita elpošanu un lidmašīnas vareno dzinēju troksnī nesaklausāmus sirdspukstus zem viņas svaigi smaržojošā krekliņa. Kājas miice bija novietojusi daļēji zem priekšā esošā sēdekļa, kā jau parasti ceļojumā guļoši cilvēki mēdz rīkoties, ar rokām apķērusi manu džemperi, kuru atbalstīja pret lidmašīnas korpusu un izmantoja par spilvenu, mazliet pagriezusies uz sāniem, taču pietiekami nemanāmi, lai nedaudz pagriežot galvu pa kreisi varētu ieskatīties man acīs. Viņa tās nemeklēja, nebija pārsteigta tās atrast, negaidīja, bet nelikās sevišķi pārsteigta uzzinot, kur tās atrodas, likās, ka viņa jau pirms galvas pagriešanas būtu zinājusi, kur atrodos es un kur meklējams mans skatiens. Miice pasmaidīja. Kāds no nekaitāmajiem sauleszaķīšiem apstaroja viņas laimīgi apmierināto, kluso un mieru raisošo smaidu.
- Drīz būsim?
- Vēl kādas 3 stundiņas. Tu labu laiciņu nogulēji..
Miice sakustējās no savas gulētāja pozīcijas, pagriezās un aplika savas labi koptās un slaidās rociņas ap maniem pleciem, jutu viņas silto augumu piekļaujamies man un ļāvu, lai manu smaržu pasauli līdz pat maliņām piepilda viņas parfīms. Saņēmu uz vaiga siltu buču, sajutu uz savas ādas pāris elpas vilcienu un, lai arī neredzēju viņas sejiņu, zināju, ka viņa šobrīd pasmaidīja, mazliet platāku smaidu kā iepriekšējo, to, kurš šķietami saglabā tās pašas viņas sejiņas nianses, tikai paver skatam nelielu blatu zobu rindiņu starp ieliektajām, sārtajām lūpu kontūrām.
"Kad mēs būsim lieli, dikti daudz viss kur lidosim!" es sev nosolījos, kamēr aukstums, atzīdams savu sakāvi, lēnīgi un pazemīgi atkāpās. |
|
|