| Kawasoe un Laimīgais Lūks |
[Nov. 7th, 2006|10:16 pm] |
Slapjas peciņas. Tērptas manās zilajās botiņās, kuras nopirku kaut kad sen atpakaļ tirdzniecības centrā "Origo", toreiz, kad ar maisiņu [kurā bija jaunās kediņas] rokā mājup skrienot un galvā dungojot priecīgu melodiju metru man priekšā nokrita zemē tantiņa, kurai sāka nāk pa muti laukā putas un kura sāka dikti gārgt. Diezgan atmiņā paliekošs notikums. Tiesa, daudz vērtīgāk būtu, ja manā atmiņā būtu iespiedusies nevis gārdzošā tantiņa, bet gan kaut kāds cits interesants notikums, kura rezultātā manas zilās botiņas būtu no ārpuses pārklātas ar mūžīgu, ūdensnecaurlaidīgu slāni, kas būtu visai praktiski. Zemē guļošas tantiņas epileptiķes šādus trikus parasti neveic.
Es lavierēju cauri cilvēku pūlim drēgnā un nemīlgā pirmdienas vakarā, kad ļaužu prātus jau tā ir sapisusi nedēļas pirmā darbadiena, savukārt pēdējo pilienu samazgu bļodā iepilina māte daba, pēc skaistām un sniegotām brīvdienām nošķiežot zemi ar 5 grādu siltu, slapju un dubļainu atkusni. Ļautiņi steidzās mājās, ātrāk paglābties no ārā valdošās šļurgas, jo, lai arī siltas zeķes un bieza jaciņa pasargā no aukstuma, atsevišķos gadījienos - arī no mitruma, tikai ļaunais doktors ar savu acu izgriežamo un bungādiņu pārduramo mašīnu, vai arī silta telpa, var pasargāt no āra nemīlības. Tieši tamdēļ lielā ļaužu masa gāja steidzīgā, ritmiskā solī, haotiskos virzienos, kas kļuva apmēram paralēli tikai luksaforu un krustojumu tuvumā. Pokemoni to dēvētu par pelēko masu, komunisti - par darba cilvēkiem, Freids - droši vien kādā ļoti interesantā veidā, bet man tie visi bija nekas vairāk kā pretinieki, diezgan pavāji pretinieki. Tas nekas, ka viņi visi atradās savā ikdarbadienas pusskrējienā no darba uz transporta līdzekli vai no transporta uz mājām, jo es biju hmm... kur īsti es biju? Esat spēlējuši Doom? Un Quake? Un Blood? Well, apmēram tur es atrados. Tiesa, man nebija vairāku dzīvību, tikpat kā nebija ieroču, bija limitētas iespējas "save" vai "load", bet visādi citādi - īstākā datorspēle.
Turklāt, atšķirībā no iepriekšminētajiem piemēriem, es savai "spēlei" spēju atrast diezgan vērā ņemamus plusus - reālistiska grafika un skaņa, labi izstrādāti tēli, bet pats galvenais - skaidrs spēles mērķis, kurš, pārsteidzošā kārtā nebija "izbliez smadzenes visam, kas kustas", bet gan, šajā gadījumā, "statoil" temrokrūzīte, kuru biju aizmirsis u/v centra picērijā. Izlieto ūdentiņu jāsasmeļ,tipināju pakaļ krūzītei.
Man patīk spēles ar viegliem sākumiem, šī nebija izņēmums. Slapjš, ar plānu rudens-aukstu viegli duļķaina ūdens kārtiņu pārklāts ledus bija viegls sķērslis, taču netīkams; tā kā augšminētā gārdzientantiņa nesvaidījās ar ūdensnecaurlaidīga kaučuka pikām [kas būtu izskatījies diezgan smieklīgi], manās botiņās bija iekļuvis paliels ūdens daudzums. Viegli, taču netīkami. Slidinājos pa kūstošā ledus kārtiņu un centos neuzgrūsties garāmgājējiem, likās, ka viņus mana klātbūtne pārlieku neuztrauc, vai arī viņi to labi slēpa, likās, ka es vēl neesmu izpelnījies to, lai viņi barā mestos man virsū. Žēl, ka man vēl nebija sprāgstvielu, ložmetēja vai mēslu dakšas, tad es varētu diezgan jautri pavadīt laiku. Bet tā kā agri vai vēlu šādi priekšmeti ir spēlē atrodami, tad mani pagaidām neuztrauca viņu ne-eksistence.
"Es ieteiktu maskēties, kļūst bīstami.." He, heii, es nebiju viens! Kā jau īsteni bīstamā misijā, Džims bija kopā ar mani; īsti nebiju drošs, vai tas mani iedrošināja vai kavēja - divatā drošāk, bet no otras puses atbildība par mums abiem mazliet nomāca.
- Čau, veci! Baigi aizraujoši, ne?
- Kāda runa! Eu, bet nopietni, laiks maskēties...
Es ar nevērīgu rokas kustību pārvilku pār galvu sava neredzamības apmetņa/plīša džemperīša kapuci, un, kļuvis neredzams, gandrīz tūlīt sāku justies brīvāk. Nebija nepieciešamas mēslu dakšas [kas gan būtu jautrāk] un līdz pretenieka galvenajai bāzei - u/v centram - devos vieglā solī. Ik pa brītiņam, varu apzvērēt, ka kāds no garāmgājējiem paskatījās tieši uz mani, taču mums visiem ir zināms, ka tas nav iespējams, jo "neredzamības apmetņa" funkcijas lieliski apraksta viņa nosaukums. Pazemes tunelī pie Stockmana ap zemē guļošu dzērāju stāvēja pāris ļautiņi baltos virsvalkos? Half-life? Lai nu būtu..
Ar spēcīgu rokas grūdienu plaši atvēru bāzes durvis. Sākumā gribēju efektīgu spērienu ar kāju un skaļu kliegšanu, taču jau pa ceļam ar Džimu bijām izrunājuši, ka es būšu samurajs, bet viņš - kovbojs. Tātad man bija jābūt klusam, gudram un drūmam, durvis spārdīt un klaigāt varēja viņš, ja neskaita to, ka Džims to nevarēja darīt, jo Džimam, kā zināms, nav kāju. Instinkti un filmās redzētais lika uz sekundi vai mazliet vairāk nostāties miera stājā un pārlaist skatu pār telpu, kurā nupat kā ierados, tad ar asu un efektīvu kustību novilku kapuci un atkal kļuvu redzams.
- Drosmīgi, drosmīgi...
- Jā, Džimmij, ar pēdējiem pretiniekiem - kā vīrs pret vīru!
- Kā vīrs pret sievu, tu gribēju teikt..
- Nepiesienies, lūdzams..
Esat tikuši līdz beigām "Super Mario"? Es nekad neesmu, kaut arī tas ir viens no maniem mūža mērķiem. Pa ausu galam reiz dzirdēju apkārt klīstošas baumas, ka Mario pēdējais boss esot kaut kas vienkārši briesmīgs. "Ninja turttles" - ļaunais dzelzs vecis Šrēders, "Half-life" - kaut kāds milzu zīdainis, tetrī vienkārši daudzi ātri krītoši kubiņi, nezinu, vai tas īsti skaitās, bet šoreiz - "Chilli pizza" viesmīle Kristīne. Uzmeklēju viņu ar skatienu un devos pie viņas, lēnā, samuraja cienīgā solī. Biju sagatavojies uz varenu cīniņu, kas ilgtu ne vienu vien minūti un patērētu daudz spēka mums abiem, taču, man par lielu brīnumu, viesmīle nemaz negrasījās mesties man virsū ar dūrēs savilktām rokām. Es pamāju. Viņa ar profesionālo smaidņu pamāja ar galvu un nozuda kaut kādā darbinieku kambarī, pēc mirkļa no turienes atgriezdamās ar manis meklēto krūzīti rokās. "Paldies.." lēnām nomurmināju un centos apspiest vilšanās sajūtu.. Nekādu asiņaino cīniņu? Nekādu sāpju kliedzienu? Nekādu pa gaisu lidojošo zarnu un smadzeņu?? mh..
Džims skaļi svilpoja kau kādu pastulbu melodiju, viegli šūpodamies sava baltā rumaka sedlos, kā jau īstenem kovbojam pieklājas, lūpās turot zāles stiebru un zeltītajiem piešiem mirdzot rietošās prēriju saules staros, kamēr es savā lēnīgi-cienīgajā samuraja gaitā devos laukā no bāzes. Galvā skanēja Creed - Say I sākums, es no krūšu kabatas [kādas man nemaz nav [vai arī es tādu neesmu pamanījis, jo nekad nelietoju]] izvilku tālvadības detonācijas pulti un nospiedu sarkano podziņu. Džima it visur saliktās C4 sprāgstvielas vienlaicīgi eksplodēja un iela man aiz muguras pārvērtās liesmu virpulī. Iespaidīgs skats.
- Jiiiiiiiii-haaaaa!!!! Labie uzvar!!!!
"Jeņķis..", es norūcu. |
|
|