| Saņem, Makdak! |
[Nov. 1st, 2006|10:52 pm] |
Pasaka par 3 ziemassvētku gariem, kuri nāk ciemos ir gana šizīga, lai es normālos apstākļos nevēlētos viņu pieredzēt savā dzīvē, nemaz nerunājot par viņas uzlaboto versiju ar 2iem, bet jocīgākiem gariem. Bet, protams, kā jau parasti, dzīve man iesmērēja pavisam apgreidotu variantu. Surprise, surprise...
Dusēju savā gultiņā, izbaudīdams vēlās pēcpusdienas snaudas jaukumus. Tieši pirms miega prātā nejauši iemaldījās sen dzirdēta Gunčāra frāze, ka „pēcpusdienas snaudas sapņi ir daudz biežāki un spilgtāki, nekā naktīs”. Un paskat, mani pamodināja nevis putniņu treļļi vai kaimiņos esošo strādnieku trejstāvīgie izteicieni, bet gan bikstījiens manā pēdā un mana ziemassvētku gariņa frāze – celies. Tas nebija ne mirušais vijolnieks, nedz dīvainais vecis no kapsētas, nedz arī tas trešais, kurš allaž paliks tikpat neslavens kā otrā māsa Hiltone. Mans dīvainais gars apbrīnojami līdzinājās manai vecmāmiņai un modināšanas frāze bija nevis „celies un ejam uz kapsētu pilnmēness gaismā ēst vārītus līķus”, kas būtu tikai normāli, bet gan alternatīvais „celies, tētim vajag tavu palīdzību kartupeļu nešanā!”. Nu gan..
- Vai šis ir kāds dikti jocīgs sapnis?
- Nē, celies.
- Droši zini? Mums īsti nav kartupeļu, nemaz nerunājot par nepieciešamību viņus kau kur nest..
- Kartupeļus tikko atveda, tētis tevi lejā jau gaida..
- (nopūta).
Pa miegam gandrīz pakrizdams, klunkurēju uz „lejā”, lai paskatītos, ko šis sapnis vēl spēj piedāvāt. Dankš (sienā ieskriešanas skaņa), jauki.
Pagalmā stāvēja tētiņš ar kartupeļu maisu pie kājām. Tiešām lielu kartupeļu maisu. Tiešām LIELU. Piegāju viņam klāt un ar „Eināra jautājošo izteiksmi” sejā vaicāju:
- Vai tu esi īsts?
- Jā.
- Droši zini?
- Jā, nesam!
Piebikstīju viņa plecam. Silts un ciets. Šis tiešām ir dīvainākais sapnis pasaules vēsturē. |
|
|