| Foto |
[Oct. 28th, 2006|11:05 pm] |
Kad es vēlējos sev iegādāt digitālo kameru, kas gan bija diezgan sen, galveno lomu manā nākotnes kameras, kuru es tā arī neesmu nopircis izvēlē, spēlēja kāds no fotografēšanas lielumiem, kuru es tā arī neesmu iemācījies atminēties. Bet tas bija diezgan jauks lielums. Ar viņa palīdzību varēja uzņemt mašīnas attēlu tā, lai viņas gaismas izskatītos pēc garām, izstieptām līnijām, attiecīgi, baltām vai sarkanām, vadoties pēc tā, no kuras puses mašīna tiek nofotografēta. Tādas bildes man allaž ir patikušas [lai arī viņas visas ir diezgan primitīvas un vienveidīgas], viņas manu mīļāko bilžu topā ieņem stabilu trešo vietu aiz zeltainajām mežu ainavām un apsnigušajām eglītēm. Urbanizācija.
Stāvēju uz gājēju tilta pār Jūrmalas šoseju un tumšajā rudens vakarā ar skatiem ķēru iespējamās, ar kruto fotografēšanas fīču Kabacis [jo, kā jau minēju, man nau ne jausmas, kāds ir viņas patiesais nosaukums] uzņemtās bildes. Uz mana vaiga elpoja blakus stāvošā miice, žaketes atlokus plandīja vējš. Tilts ik pa brītiņam nodrebēja no vēja pūtieniem un es klusībā cerēju, ka šī tilta projektētājs un viņa celtnieki ir vadījušies pēc vienota tērauda standarta ["nav nekas tik nozīmīgs būvniecībā, kā vadīšanās pēc vienotā tērauda standartiem!" - kopīraits -docents, kurš vadīja konstrukciju praktisko nodarbību, un kura uzvārds bija Pa[kau kāda dabas fīča [piemēram Paeglītis]]]. Cigaretes oglīte mazliet svilināja pirkstus, bet vēl nebija pienācis tas brīdis, kad svilināšana vairs nav izturama un cigarete jānomet zemē un jāsamin ar kāju. Man reizēm patīk domāt, ka šādi es izglābju kādu, piemēram, mežu vai pļavu no biresmīga ugunsgrēka, bet iespēja kaut kam aizdegties uz dzelzsbetona konstrukcijas bija visai maza, tamdēļ izkaltušo jūlija zāli augam zem manām kediņām es piedomāju klāt pats. Gara acīm jau skatīju Greenpeace diplomu pie manas istabas sienas kā gada labākajam ugunsgrēku novērsējam, kad kāda mašīna pabrauca zem tilta un skaļi jo skaļi nospieda taures signālu.
- Iztraucēja tevi no sapnīšiem, ko?
- Jā, Džimij, iztraucēja gan.
Es īsti nezinu, ko vecais lāga zēns Džims no manis gribēja, bet īpaši nealku to uzzināt. Kādu laiku mans dīvainais biedrs man bija licis svētu mieru, bet nu, man nezināmu iemeslu dēļ, bija sadomājis pēkšņi atgriezties.
- Baro vēzīti?
- Nau man tāda.
- Njā, vēl jau, protams, nau, bet nākotnes perspektīvas....
Vai es esmu kādreiz minējis, cik trakoti mani kaitina Džima paradums neko īsti nepateikt līdz galam? Un arī tas, ka, ja arī viņš kau ko it kā pasaka līdz galam [kas gan notiek reti], tad viņa sakāmais ir tāds, ka pat CIP kriptogrāfi no viņa neko neizlobīs.
- Kas ir ar perspektīvām? [man patīk lietot uzbrūkošu toni, sarunās ar džimu, tas mūsu komunikāciju padara mazliet ciešamāku. Pretējā gadījienā viņš kļūst par īstu sodību].
- Nekas, nekas, vnk statistika... ir vēzīša pusē.. [viņš šķita mazliet samulsis]
- Džim, [ieturu pauzīti] aizveries.
- Labi jau labi, aizvēršos ar..
Uz mana vaiga uzplūda silta elpiņa un miices augums piekļāvās tuvāk manējam. Es satvēru viņas plaukstiņu un apliku viņai apkārt savas žaketes atloku. Viņa pasmaidīja un turpināja vērot lejā esošo auto plūsmu, viņas skropstas mazuliet pakustējās, kamēr viņas skaistās, zilās acis sekoja līdz pašu izvēlētiem priekšmetiem. Viņa pagriezās pret mani un apveltīja mani ar savu skatienu, reizēm liekas, ka viņa spēj vienlaicīgi izpētīt ik katru manu sejas vaibstu un sīkāko detaļu un skatīties man tieši acīs, tā ir diezgan apbrīnojama sajūta. Viņas vaidziņus vēja brāzmas bija padarījušas mazliet sārtus un matu sķipsnas, kas krita priekšā viņas sejai, smaržoja pēc agra rīta viņas gultā.
- Ejam?
- Labi! |
|
|