| Bērnības atmiņas |
[Jan. 21st, 2006|01:59 am] |
Mmm, kā man patīk vasaras naktis!! Patīk, cik nu vien sevi spēju atminēties. Laikapstākļi nav svarīgi, es viņas tik un tā izbaudu, mainās tikai mana loga stāvoklis, attiecīgi no atvērta [patīkams laiks] uz aizvērtu [sūdīgs laiks], savdabīgs barometrs. Tā nu es čuču savā, pēc svaiguma smaržojošajā gultasveļā, noberzies tīrs, izmazgājis zobus un neskuvies, jo bārda man vēl neauga, turklāt, trakoti smieklīgi izskatītos, kā 10 gadus vecs bērns skūtos. Barometrs - logs liecināja, ka ārā laiciņš ir patīkams, sajutu ar savu mazo degunteli, cik gaisa plūsma ir silta un glāstoša. Miedziņš tuvojās, pievēru actiņas, laidos snaudā...
-Eu, tu, trijstūrgalva, vai tu pareizi mācies latviešu valodu?
???
Līdz pat šaj baltai dienai, manā rīcībā nav pietiekami stipra jēdziena, kas spētu adekvāti raksturot manu tābrīža izbrīnu. Ja cilvēkiem fizioloģisku iemeslu dēļ nebūtu iespējams just izbrīnu, es droši vien smietos tā, ka no gultas izkristu, bet visādi citādi, biju pārlieku pārsteigts, lai ko tādu pasāktu. Balss piederēja manai māsai, kura jau kādu stundu bija cieši aizmigusi [es zinu, kā viņa elpo, kad ir cieši aizmigusi, viņa elpoja tieši šādi].
-Ko?? [vienīgais, ko tobrīd spēju izdvest, un tas pats prasīja kādas piecas sekundes]
-Paprasi labāk Klāvam Briedim!
Es to labprāt paprasītu. Klāv?
Autora piezīme: nedz es, nedz mana māsa nespējam savā paziņu lokā atminēties cilvēku vārdā Klāvs Briedis, viņš nav sameklējams civilpersonu reģistrā, telefona grāmatā vai draugiem.lv, taču tas man neliedz apšaubīt viņa eksistenci. Piezīmes beigas [tā kā beigas [tiešām beigas [viss]]] |
|
|