| Čiksas |
[Aug. 30th, 2005|11:47 pm] |
Pirmā nakts zvaigzne bija sarkana, spoži sarkana, citu pie debesīm vēl nebija. Citu nebija, jo pirmā atradās uz Saules Akmens jumta un tā bija spilgti sarkana lampa, kādas nu mēdz atrasties visu ausgtceltņu augstākajos punktos. Satumsa agri, agri priekš vasaras. Ziemā, tādā pat laikā piķa melna nakts ilgtu jau daudzas stundas.
"Baigi ātri kļūst tumšs," negaidīdams nekādu atbildi noteica Gunčārs. Einārs ar viņu atkal sēdēja uz tuvējās daudzstāvu stāvvietas jumta un nodarbojās ar... Viņu populārākā nodarbe uz jumta, šķiet, bija nekā nedarīšana. Ja Gunčārs šo frāzi nebūtu izrunājis, to, visticamāk, būtu pateicis Einārs, viņu abu prāti dabojās pārsteidzoši līdzīgi, daži cilvēki viņus uzskatīja par brāļiem
Gaiss bija dzestrs, par siltu vasaras vakaru to nu nekādīgi nevarēja dēvēt. Betona konstrukcijas visapkārt nebija saulē uzkarsušas, kā tas mēdz būt jūlijā, viņas bija tikai mazliet siltākas par gaisu.
"Ko vēl par viņu tu vēlies man pastāstīt?", Einārs sāka uzdot jautājumus.
"Viņa ir pareiza."
"Ou-kei, tas jau ir tā kā zināms..."
"Nu nē," Gunčārs turpināja, "par jebkuru lietu izvēlies vispareizāko iespējamo viedokli un tas pilnībā sakritīs ar viņas domām. Turklāt tur bieži trūkst loģikas."
Einārs uz brīdi iegrima pārdomās, apsverot nākamo jautājumu.
"Tad tu vairs nepīpēsi?"
Pauze. Pāris sirdspukstu garumā, bet tomēr pauze.
"Nē. Kādu laiciņu nē. Viņai tomēr ir baigie aizspriedumi, es nogaidīšu, un tad mēģināšu viņus pamazām mainīt."
"Viņa ir stūrgalvīga?"
"O, jā! DRAUSMĪGI STŪRGALVĪGA!!!!"
Gluži kā trimdinieks, kas pēc ilga izsūtījuma atgriezies dzimtajā pusē, Einārs pēkšņi saprata, cik tas ir pazīstami. "Opā," viņš nodomāja, "dibinam klubiņu?" |
|
|