| ''Māster, jūs no manis prasāt pārāk daudz!!'' |
[Aug. 16th, 2005|09:18 pm] |
Tumsa. Palēnām, pavadot pēdējo saules staru atblāzmu debesīs, tā ieradās un palēnām pārklāja visu, kas sniedzās ārpus savādās gaismas bumbas, ko izstaroja mājas logi. Redzēt varēja nelielu daļu mauriņa, tuvējos krūmus un citu māju gaismas sfēru iluminācijas. Tipiska, vidēji silta augusta nakts tipiskā piepilsētas privātmāju rajonā. Einārs sēdēja uz palodzes, galvu atspiedis pret loga stiklu, un vēroja ārā notiekošo. Precīzāk sakot, ārā nenotiekošo, jo nekas īpašs jau nu tur nebija. Viņa dvaša kondensējās uz rūts, ar glāzes malu un pirkstiem Einārs centā veidot ornamentus. Kad ornamentu veidošana kļuva bezjēdzīga [viņiem nebija itin nekādas kaut cik simboliskas nozīmes, viņi nebija pat vizuāli baudāmi; taisnību sakot, viņi bija atbaidoši] Einārs mēģināja rakstīt. Smadzenēm pat nebija jāpiepūlas izvēlēties vārdus, prāts viņus pats izvēlējās random secībā un pirksti viņus attēloja. Uz dīvāna sēdēja Kristaps ar savu meiteni, abi skatījās televizoru, vismaz tā Eināram šķita. Patiesībā viņam nebija ne jausmas, ar ko abi balodīši nodarbojas, viņam bija arīdzan diezgan vienalga. Apkārtnotiekošais vienkārši nenonāca līdz apziņai. Viņs nebija saskumis, vientuļš vai izbesījies, tiesa gan, nebija arīdzan diži priecīgs, aktīvs un pozitīvs, viss sķita apbrīnojami vienaldzīgs, tumsa ar saviem valgiem bija notvērusi Eināra prātu savos tīmekļos un Eināram pret to nebija nekas iebilstams. Viņš nebija nekāds.
Vienmuļos televizora trokšņus pārtrauca kaut kāda balss, vismaz tā Eināram likās. Prāts vēl joprojām nestrādāja, tādēļ viņš izlikās, ka neko nav dzirdējis. Tāda pat skaņa, precīzāk - skaņu sērija, atskanēja vēlreiz, dziļi Einārā pamodais ilgstoši snaudošais pūķis ziņkārība, smadzeņu zobratiņi sāka uzņemt apgriezienus un domāšana jau bija tuvu parastajam līmenim. Einārs nebija sapratis pirmās divas identiskās frāzes, bet viņs jau zināja, ka ja kas tāds atskanēs trešoreiz, viņs to uztvers, apstrādās un izpratīs. Skaņas bija Kristapa balss un viņa teiktais bija adresēts Eināram.
"Tu kurls esi?! Rīt Ginta ielido Latvijā!!"
Reakcijas nekādas, vēl vismaz sekundi tā bija tāda pat skaņa kā smiekli blakus istabās, prāts vēl nebija visu sapratis, līdz....
Līdz brīdim, kad sekoja kas līdzīgs sprādzienam... Garīgam sprādzienam... Einārs to gluži vai ieraudzīja, skaidrums, ar kādu šī doma piemeklēja ierūsējošo apziņu bija fenomenāls!
Nākamo sekundi sekoja šoka pildīts klusums, līdz pār lūpam nāca pirmie vārdi.
"Nu ir Sūdi!!"
"Jā, es arī teicu to pašu. Pārsteigums, ne?"
"Un kāds vēl! Shit!"
"Mhm. Es viņai to neteikšu..."
"Vai viņa jau pati ir interesējusies?"
"Jā, vakar man zvanīja."
"Un ko tu teici?" Eināra sirdī pamodās vāja cerība.
"Slīdēju cauri," cērība sabruka, "es viņai to neteikšu!"
Ginta. Viņu pirmais vokāls un līdere. Precīzāk gan, kritiķis, kura atrisināja visus par un ap viņu samilzušos konfliktus, vienā jaukā dienā nozūdot uz īriju. Nu viņa vairs nebija nevienam vajadzīga, bet viņa pati to nezināja, neviens viņai to nebija pateicis. Entuziasma pilna Ginta būs gatava turpināt iesāktās fīčas, līdz kāds viņai atklās skarbo patiesību un visus viņas sapņus sagraus kā zemestrīce kāršu namiņu. Un nez kāpēc Eināram šķita, ka šāda rīcība tiek gaidīta tieši no viņa. Uz loga kondensējās nopūta, kurā pirksti iedrukāja vārdu "shit". |
|
|