| Džims |
[Jul. 30th, 2005|10:06 am] |
"Lapa nav atrasta" spoži iemirdzējās uz telefona displeja kopā ar pēdējo agonijas pīkstienu, kam sekoja aparāta izslēgšanās, jau trešo reizi pēdējās minūtes laikā. "Patīkamas pārmaiņas," nodomāja Einārs, "līdz šim bija vai nu "Nezināms lapas formāts" vai arī "GPRS savienojums nav pieejams". Dzīve iet uz augšu!". Jūlija vakara vējš šūpoja tuvējo koku zarus, ausī sīca ods un putni dziedāja savas gulētiešanas balādes, vietām bija saklausāmi jau pirmie zemes vēzīši. Einārs soļoja mājās pēc visai interesanti pavadīta vakara, kas sastāvēja no sēdēšanas mežā un alus dzeršanas ("Proelitariāta izklaides"). Iešana vedās diezgan grūti, kājas ne par ko nevēlējas klausīt to saimniekam un allaž izvēlējās pašas savu virzienu. Mēli bija pārņēmis īpatnējs stingums, it kā tās vietā būtu koka gabals. Einārs saprata, ka, ja arī viņam būtu kāds, ar ko runāt, viņš tik un tā to nespētu padarīt, it viss viņa sacītais izklausītos pēc šļupstiem.
Lai nepaklausīgās kājas beigtu pašas savu iešanas improvizāciju, Einārs izvēlējās īsāko iespējamo ceļu - fiksu gājienu caur kapsētu, pie sevis nosmīnēdams par savām mazotnes bailēm rādīties kapsētas tuvumā tumsā. Viņam bija slinkums mest loku līdz vārtiem, tā vietā Einārs vienkārši pārkāpa (drīzāk gan pārvēlās, jo kājas atkal pievīla) pāri akmens žogam un, notrausis smiltis un putekļus no apģērba, uzsāka mērķtiecīgu virzību uz priekšu caur kapakmeņu, krustu un kopiņu biežņu. Pēc pāris minūtēm Einārs jau bija ticis līdz nelielās kapsētas pusei un stāvēja atbalstījies pret lielu, baltu marmora krustu, iztālēm vērodams raudošas akmens sievietes statuju un apspiezdams sevī senseno nepatiku pret cilvēku statujām. Materiālam pat nebija nozīmes, akmens, koks, metāls... Eināram nepatika pat plastmasas manekeni veikalu skatlogos.
"Vēl aizvien nepatīk, ja?", Eināra ausī ierunājās kāda balss.
Džims.
Sens Eināra paziņa, tikpat sens, kā viņš pats, Džims bija klāt Eināra dzimšanas brīdī, pavadīja viņu dzīves gaitās un, šķiet, saīdzis sēdēs arī pie Eināra nāves gultas. Viņš ieradās reti. Džims nāca tikai tad, kad Einārs bija sadzēries, viens un mazliet skumjš, allaž nomokot viņu ar apnicīgiem un kaitinošiem tematiem, par ko Einārs labprāt viņam sadotu pa purnu, taču tas nebija iespējams. Džimam nebija fiziska veidola, nebija pat vizuālas projekcijas. Džims bija balss. Tā balss Eināra galvā, kas viņam mazotnē mācīja zagt cepumus no kaimiņu mājas un jau lielākam esot, piektdienu vakaros, kad Einārs jau vēlējās doties mājās, teica: "Paliec! Tu taču esi pelnījis vēl vienu!". Ja Einārs kādreiz stāvētu uz debesskrāpja jumta kores un nevarētu izšķirties par pēdējo soli, Džims būtu tas, kurš pačukstētu: "Pofig! Lec!". Lai arī Eināram Džims nepatika, viņam piemita īpašības, par kurām Einārs viņu dziļi cienīja.
"Atšujies, Džim, tu neesi īsts."
"Nekā, puisīt! Esmu tieši tikpat īsts, cik tu, atšķirība ir mērogos!"
"Koa?", Einārs novilka cik vien iespējams vienaldzīgi un garlaikoti, kaut gan patiesībā Džima aizsāktais temats viņu ieinteresēja.
"Kādēļ tu domā, ka es neesmu īsts?"
"Tādēļ, ka neviens cits par tevi nezin, un tiklīdz tu apklusīsi, arī es par tevi nezināšu, tu eksistē pāris minūtes un tikai manā prātā."
"Einār, uz kā tu šobrīd stāvi?"
"Kaut kur kapos..."
"Paskaties rūpīgāk!"
Einārs sāka pētīt zemi zem savām kājām. Veģitācija uz kapu augsnes bija viscaur vienmērīga, tumsa traucēja redzamību. Ar dumpīgajām kājām aptaustījis zemi, Einārs secināja, ka stāv uz neliela pauguriņa. "Ēēēmm.." Netālu no viņa zemē gulēja mūžvecs bronzas krusts. "Tā, pakaļā... Es stāvu uz.."
"Jā, Einār, uz kapa. Uz aizauguša un sen nekopta kapa."
"Un? Man tā kā diezgan ļoti vienalga."
Likās, ka Džims nopūtās no Eināra neapķērības.
"Einār, kā tu domā, vai pēc tavas nāves kāds kops tavu kapu?"
"Nu, jā.. Es ceru, ka jā.."
"Un cik ilgi? 20 gadus? 30? Varbūt 100?"
"Kā dirsā lai es to zinu? Džim, tu man sāc apnikt..."
"Redzi, cilvēks, kas guļ zem tavām kājām, reiz bija dzīvs. Taču, kad viņa eksistence beidzās, pēc kāda laika citi dzīvie par viņu aizmirsa. Gluži kā tu aizmirsīsi par mani, starpība ir tikai laikā, par mani tu aizmirsīsi pēc minūtēm, par viņu aizmirsa pēc gadiem."
"Džim, tu esi stulbs! Pirmkārt, tu nekad neesi dzīvojis! Otrkārt, par cilvēku aizmirst tad, kad viņa piemiņai vairs nau jēgas un tas ir tikai cilvēcīgi. Un treškārt, es eju mājās!", Einārs noteica un sāka streipuļot tālāk. Kapsētas koku biezā lapotne darīja apkārtni vēl tumšāku, taču tumsa bija silta un vilinoša, iet (ja to tā var dēvēt) bija patīkami. Einārs zināja, ka Džims nav pavisam atkāpies, viņs ir tikai nozudis, lai drīz atkal parādītos. Seni paziņas labi zin viens otra trikus. Šoreiz Džims klusēja neparasti ilgi, taču pie kapsētas izejas (ārā Einārs devās caur vārtiem)atkal uzklupa.
"Tu neklausies cilvēkos!"
"E?"
"Redzi, tu nedzirdēji, ko es teicu! Tu neklausies cilvēkos, džekiņ!"
"Kā tas jāsaprot?!"
"Tu dzirdi un uztver viņu sacīto, taču tu aizmirsti, ka cilvēki runā ne tikai..."
"Džim, ej takš tu..."
"...ar lūpām."
"...dirst!!!" |
|
|