| akmeņkalis |
[Dec. 31st, 2006|09:03 am] |
nebija pirmā reize,kad viņam sanāca attaisīt nelielās, skanošās kambara durtiņas, vienīgi pirmajā reizē tās neattaisīja viņš.. tomēr nevienam nav skaidrs vai akmeņkalis maz grib aiz tām tikt.. iekšā, kambarī aiz tām.. vissavādākais likās tas,ka kambaris bija izbijies.. neienāk tajā gandrīz neviens.. tomēr tas bija noilgojies pēc jušanas,ka pa to kāds staigā.. dvašas jušanas un jušanas,ka kāds pārvietojas.. akmeņkalis turpat vien knosījās.. būdams apjucis.. vien skatījās uz kabara greznojumiem.. oriģinālos griestu izliekumus.. kuri krustojās ar kolonādēm.. gar sienām bija skaistu veidojumi.. uz katra no tiem bija novietotas divas liesmojošas purpura sveces.. kambarī valdīja patīkams aromāts.. aromāts bija tīkams taču nesaprotams.. tas lika nervozēt un kutināja miesu.. sevišķi kam kambaris sajuta kādu nākam un atdarīja durvis.. pēdīgi akmeņkalis izšķīrās paiet soli pretī.. novilkas kurpes, lai nenovārtītu pūkaino paklāju.. tad pēkšņi viņš saklausīja raudas,kas nāca no kambara neizgaismotākā kakta.. akmeņkalis nesteidzīgi virzījās uz to pusi.. bet ceļa vidū nezin kas viņu aizkavēja.. knapi dzirdami vārdi ap viņu.. tomēr šņuksti tos pārsniedza.. akmeņkalis vārdus pārvarēja un gāja uz priekšu.. pa viņa ķermeni sāka skriet skudriņas.. tumšie mati atradās uz acīm.. vienīgais ko viņš juta bija,ka kāds tam pieskaras un noglauž matus uz aizmuguri.. valdīja vien klusums un tauste.. roku slīdēšana pa ikkatru locekli.. racējs apjauta kas ir šī būtne.. būtne neizlikās par svešu.. tad akmeņkalis ar skūpstiem zīmēja rakstus uz būtnes ķermeņa.. laika ritējums norima.. un kontūrām savienojoties ķēde visbeidzot tika pārrauta..
doma par akmeņkaļa tēlu dzima kāda dialoga laikā, pateicos.. |
|
|