| pasaka..(kādas nakts pafantazēšana) |
[Sep. 23rd, 2006|08:48 am] |
nakts.. uz mājeles sliekšņa tupēja meitēns..
nesaldējošās nakts brāzmas pūta viņas kuplos matus..
ik pa laiciņam uzpūš tos uz viņas sejas.. bet viņa nesteidzīgi tos atmet atkal atpakaļ, neļaujot tiem traucēt viņai skatīties uz plašajam debesīm.. to zvaigznes viegli uzspīd viņas bālajam ķermenim, iededz gaismiņu viņas acīs..
daiļajās actiņās pavīd bēdas.. kāpēc gan? meitēna atmiņā uzpeld.. tik daudz atmiņu.. liekas,ka brāzmas uzrunā viņu.. meitēnu pārņem bailes..
viņas atmiņā uzpeldējis.. kā viens cilvēks reiz sacīja,ka vienmēr kāds būs viņai līdzās.. nekad viņa nav viena.. taču viņa nespēj to saskatīt.. viņu pārņēma skumjas.. meitēna atmiņā bija palicis šo vārdu teicējs..
šo vārdu teicējs te vairs nebija.. šķita,ka kopā ar viņu prom ir arī pārējais apkārt.. meitēns centās apvaldīt asaras..
viņa cēlās kājās un gāja uz ciematu.. šonakt tas šķita skaists.. taču pārāk pamests..
meitēns aizpogāja visas mētelīša pogas, jo bija vēss.. cimdainās rokas iebāza kabatās un devās uz priekšu pa laternām apspīdēto ceļu..
viņa negāja ne uz vienu konkrētu vietu.. viņa tāpat vien devās uz priekšu.. pūloties dabūt ārā no galvas mieru neliekošo nostaļģiju.. katrs stūrītis šajā vietā lika domāt par viņu..
viņa jau bija nonākusi līdz antīkajai laipai, kura šķīra veco ciemata daļu no jaunās.. pa slīdošo ceļu.. viņa nesteidzīgi tuvojās laipas malai.. tad atmiņā uzausa.. viens vakars.. kad viņi divatā vēroja saulrietu.. pēc tam sēdēja un ieklausījās naksnīgajā bezskaņā.. taču.. dzīve liedza viņiem būt kopā.. viņa vairs te nav..kopā ar meitēnu viņš ir tikai sms un prātā.. šīs sms.. ir tik pilnas jūtu.. abu telefonu ekrāni tiek mazgāti asarām..
viņas atmiņā uzausa viņa pirmais apskāviens.. pirmais skūpsts.. viņas vaigi atkal jau ir mikli.. brāzmas nedaudz sāk pieņemties spēkā.. liekas it kā tās vēlētos viņu samīļot.. viņa jūt,ka viņš par viņu aizdomājies..
viņa apņem pati sevi.. liek sev noticēt.. ka viņš ir blakus.. prātā viņi nav šķirti.. meitēna atmiņā uzaust mammas kādreiz teiktais par to,ka ilgas mēdz piepildīties.. tā nu meitēns ilgojās.. ilgojās pēc viņa, viņa klātbūtnes.. blakus viņai..
viņš eksistēja..viņš atradās uz palodzes.. viņš atgādināja kādu pasaku tēlu.. garie mati.. sērīgās acis.. viņa domās mājoja vienīgi viņa.. dvēselē.. juta viņu vien..
viņš alka tikt atpakaļ..taču neprata.. viņam nebija ļauts meitēnu atstāt.. bez meitēna viņam nepastāvēt..
pēkšņi sāka pūst brāzmas.. viņš juta meitēna domu sveicienu.. viņš zināja,ka meitēns ir ar viņu..
..viņu pārņēma straujums.. viņš spēja.. vismaz uz diennakti.. viņu dzina nepieciešamība pēc meitēna..viņš skrēja uzvilkt mēteli.. viņš metās lejā.. pa trepēm.. skriešus.. lai paspētu uz pēdējo transportu..
viņš iznesās caur ciematu uz perona.. viņš ļoti steidzās.. tas šķita ilgstam vai mūžību.. kamēr viņš sasniedza peronu.. vagonā sēdās jau beidzamais cilvēks.. daudz netrūka, lai viņš nepaspētu..
sakopojot pēdējos spēkus.. viņš paguva..vagons nebija pilns.. vilcienā brauca tikai pāris pasažieri.. pāris tantes gados ar mazu bērnu un puisis ar savu meiteni..kuri vēl nedaudz sarka viens no otra..
mazais bērniņš trokšņoja un nevarēja nosēdēt mierā.. viņam nebija ko darīt.. viņš vēlējās uz mājām.. spēlēties..
puiša atmiņā atausa viņa bērnu dienas.. puisim to pietrūka.. tā,ka nav nekādu raižu..
taču pašlaik.. jāveido sava dzīve.. jāiestājas par visu.. viņu tas pārmocīja.. vienīgais,kas spēj palīdzēt ir meitēns.. viņas sabiedrībā viņš jutās paaargāts kā pie mātes.. vienīgi viņš to jūt citādāk.. citādāku mīlu..
nejau.. tādu,kā puisim ar meiteni vagonā.. manāmi dvēseliskāku.. stiprāku.. spēcīgāku.. viņš aizdomājās par meitēnu.. meitēna ķermeni, matiem.. dziesmām.. mīļumu..
vilciens gandrīz jau bija galā.. vēl viena pietura..
meitēns..tupēja uz laipiņas malas un skatījās uz zvaigžņu atspulgu ūdenī..
piepeši meitēnam šķita,ka jūt viņa klātbūtni..meitēnu pārņēma satraukums..
viņš stāvēja uz perona..tad sāka iet uz meitēna mājas pusi.. ar cerību,ka sastaps viņu tur..viņš skrēja.. bija uztraucies.. jutās tā it kā ietu uz pirmo randiņu..
jau iztālēm bija redzama gaisma meitēna istabas logā.. viņa atmiņā uzausa kā naktīs meitēns mēdza tupēt uz sliekšņa, vai balkona.. bet sasniedzis meitēna māju, viņš viņu tur neatrada..
viņam nebija ne jausmas uz kurieni iet.. apjukums.. ciems nebija tas mazākais.. viņš izlēma sekot dvēselei.. klaiņot līdz dabūs rokā..
meitēns stāvēja uz tilta.. stress neļāva manīt daiļo,pirmīt piesaistījušo apkārtni..
meitēns izlēma iet prom.. viņa nesteidzās.. mēģināja nestresot.. bet dvēsele ārdījās.. meitēnam nebija ne jausmas kāpēc.. uztraukums.. te piepeši meitēns izdzirdēja kādu nākam..
meitēns nedaudz izbijās.. ciems naktīs nebija drošs.. taču senāk viņai par to bija bijis vienalga.. agrāk viņš bija bijis ar meitēnu.. arī šobrīd uztraukums mazinājās.. taču pagriezt galvu atpakaļ meitēns nevarēja..
viņš tuvojās.. palēnināja gaitu.. dvēsele trakoja arvien vairāk.. viņš nespēja noticēt..
meitēns sastinga.. centās elpot dziļi.. meitēns nesaprata.. vai tā ir pasaka.. vai realitāte..
meitēns juta kādu sev pieskaramies.. šķita,ka sekundes stāv uz vietas.. pieskāriens bija drebelīgs un lika skriet skudriņām.. meitēns nesteidzīgi apgriezās.. ievilka gaisu..
meitēna dvēsele.. uz brīdi sastinga.. tad sāka ārdīties.. viņš meitēnu pievilka sev klāt..sniedza tai skūpstus..
brāzmas apstājās.. pastāstot beidzamo noslēpumu.. brāzmas bija mierā ar sevi..
viņš meitēnu pievilka sev klāt cik tuvu vien varēja..
meitēns pārlaida skatienu pār laipu un nojauta,ka tā būs saistīta ar viņas atmiņu daļu..
autores Beāte Strode(fuckere) ar beāti nejauCeni..
..iespējams sekos otrā daļa.. |
|
|