| |
[Nov. 2nd, 2006|04:44 pm] |
esmu vīlies. bet šoreiz ne tā kā parasti. šoreiz ir savādāk.
tagad jau atkal mācās virsū miegs. visas dižās domas pagaisušas.
it is time to face the truth. and the truth is, that nothing really has changed.
man jau ir ziemassvētku noskaņojums. gribas mieru, gulēt. daudz. ēst augļus. pirparkūkas. sēdēt siltumā. vienam. un varbūt mazliet paraudāt. par sevi. pažēloties cik man sūdīgi iet un ka liktenis man nepienes visu klāt. un ka trūkst spēka. un ka es esmu tik nožēlojami iespaidojams, mīcāms, maināms.
grr,.. neko darīt. |
|
|
| |
[Nov. 2nd, 2006|05:52 pm] |
Veltīt savu dzīvi (domas, laiku, mīlestību rūpes utt) kādam cilvēkam ir muļķīgi, jo beigās tevi tikuntā piekāsīs un pateiks ka tu neesi vajadzīgs. ( un šeit es īsti nerunāju par saviem vecākiem, jo viņus es mīlēšu šā vai tā. un arī ne par darba kolēģiem un tikai draugiem, jo viņi man tādā ziņā neinteresē)
Nav vērts savu dzīvi veltīt arī pārmērīgu bagātību rašanai, jo viens pats es tikuntā nespētu to notērēt un beigās sanāk ka es to būtu darijis kāda cita pēc.
Bet ir vērts ( lai būtu vieglāk) veltīt savu dzīvi sevis attīstīšanai. piemēram kādam sporta veidam. piemēram Chanbarai (nāvējoša cīņa ar ieroci rokās) . jo nav iespējams piekāst pašam sevi. Tu pats no sevis nekad neaizbēgsi, un paša radītais prieks nepazudīs. |
|
|