| domas.. |
[Oct. 28th, 2004|08:31 pm] |
| [ | mood |
| | sachakareets | ] |
| [ | music |
| | Hospitaalju iela - Pilnmēnes | ] |
Cilvēks tachu ir stulbs..nee, jociigs. Piemēram runājot par dzīves mērķi. Man tāda īsti nav, vienīgais kapēc vispār kustos ir tas ka nepārtraukti kāds atgādina kādos sūdos esmu, jeb es to atgādinu pats sev, gribās iegūt kautkādu neatkarību, nodrošinātību, man jau ir pagājusi 1/4 dzīves, ko es esmu izdarijis? neko, tagad izmisīgi (visu dienu slinkojot) mācos, ar domu iestāties prestižā augstskolā, lai pēc tam dabūtu naudu un būtu neatkarīgs, pofig varbūt tad dzīvošu pats savos sūdos, bet tas būs labāk nekā citu. pizduu, laiks iet, bet es nejūtos neko ieguvis, liekas viss stāv uz vietas, bet dzeguze maita, manus gadus skaita ( hospit, iela) gribu kļūt darbaholiķis, visu dienu mācīties, iekrist darbā un atrast tur savu dzīves jēgu, pašlaik es jēgu meklēju mīlestībā, tas laikam jau ir pats skaistākais , bet tajā pašā vis muļķīgākais dzīves mērķīs. vai es vispār esmu kādreiz mīlējis? vai es esmu spējīgs mīlēt? bioloģiski manuprāt mīlestība ir instinkti, kas notur partnerus kopā vairākus gadus, lai būtu lielāka iespējamība ka pēcteči izdzīvos. pirmā mīlestība, tik murgaina, acu skatiens, smaids, sāpēs, par ko? par ko es toreiz raudāju? ak dievs cik stulbi, tagad atceroties.. bet kas ir mainījies tagad? ir pavadīts ilgs individuālista periods, laikam jau ir vēl kāds instinkts, mums vajag kādu ko mīlēt, vienalga ko tas nozīmē, bet kautko vajag. un šobrīd es velkos kā ēna pakaļ kādai.. mani ir slikta nojauta ka es vēl pēc kādiem diviem gadiem atcerešos un smiešos par sevi atkal..aa, bet nee..es zinu gan kas par lietu, es taču izlasiju viņas dzeju un stāstus, viņas pirmsnāves vēstules, es iemīlējos viņas skaistumā un viņas rakstītajā, es jums saku kautko tik skaistu var uzrakstīt tikai tad, ja tu zini - rīt tu mirsi. tas bija dievīgi, un tapēc laikam arī es viņu dievinu, bet nez vai viņa to apzinās, un vispār tas taču nebija man, tas bija kādam citam. un ja nu viņa ir saņēmusi mantojumu, un man ir taisnība, tad jau veidojas mīlas trijstūris, tad man ir visas izredzes klīst kā ēna vēl ilgi, līdz manu mīlu saplosīs laiks un dzīve. šī mīla, ir nežēlīga, cik daudz sāpes es pats neesmu sējis apkārt un tas viss tikai viņas dēļ, un ja viņa dievina kādu citu tāpat kā es viņu, tas nozīmē ka mani negaida nekas labs. bet vispār ko tad es esmu labu saņēmis? maz, bet jāatzīst bija labi, tomēr vīns bija par maz, un atkal jau nospēlēja apstākļi, es neibju es pats, vai viņa bija? |
|
|