Kad runā sirds...
January 9th, 2011
09:29 pm
Mūsu attiecības agrāk vai vēlāk ir lemtas iznīcībai.Skumji,bet fakts. Dažbrīd man šķiet, ka vienkārši baidos un nevēlos būt viena. Tas ir tizli un gaužām nepareizi, bet tomēr mani nekad nav pametusi sajūta, ka mēs neesam domāti viens otram.Mēs esam tik dažādi, mūsu uzskati ir tik dažādi, vērtību skalas tik dažādas, dzīves mērķi tik dažādi, sapņi, visa eksistences būtība, tas viss atšķiras un ne jau tikai sīkumos, bet kopumā. Dažbrīd man Viņš tik ļoti riebjas ar savu domāšanu un uzvedību, ka es varētu Viņu sist līdz spēku izsīkumam, bet tajā pat laikā es to negribu, jo man Viņa ir žēl un es negribu, lai Viņam sāp.Es tik tiešām nezinu kā, lai savas sajūtas ietērpj vārdos, jo tā ir tikai maza daļiņa no tā visa ko jūtu. Lai gan tas nav visu laiku, bet diemžēl periodiski atkārtojas. Varbūt tā ir visiem ik pa laikam, varbūt es tāda neesmu vienīgā, bet es negribu, lai visa mana dzīve paiet ar šādām emocijām un domām.....................