skumjiņas

*

Mon, 07 Aug 2006 21:39:00 GMT

...tad, kad lapseņu laiks būs beidzies, man to pietrūks, es zinu; eju kailām pēdām pa vannasistabas grīdu kur tās vārtās pusmirušas, cenšoties neuzkāpt, cerot uzkāpt, vēloties neuzkāpt, gribot uzkāpt.

Neko nedaru, daudz aizmirstu, daudz nezinu. Vislabāk būtu teikumus beigt bez pieturzīmēm, lai tie karājas gaisā tādi nolauzti, daudzpunktes tur nelīdz, tās tikai izstiepj, izsmērē, piekabina tādu kā saldenu nopūtiņu.

"Bieži vien Šteins vēlējās, kaut cilvēkiem par katru nepārdomāti izteiktu vārdu būtu jāsamaksā. Dienas beigās katrs saņemtu rēķinu: tu esi izrunājis tik un tik daudz nepārdomātu vārdu, esi parādā tik un tik - šo summu tu esi parādā klusumam. Kurš nespētu samaksāt, tam, tāpat kā dara ar gāzi un elektrību, atslēgtu valodu. Daudzi tādējādi tiktu izputināti, galvenais, lai neviens vārds netiktu izrunāts par velti." (Rakstījis to Ērihs Volfgangs Skvara.)

Es vairs nevelku vagonus, tagad stumju tos kalnā. Publika pulcējas pie atspirdzinājumu kioska, tamdēļ nav neviena, kas aplaudētu.

Sun, 30 Apr 2006 17:57:42 GMT

"Tell me, Sister Morphine, how long have I been lying here?
What am I doing in this place?
Why does the doctor have no face?"

Sat, 15 Apr 2006 13:37:08 GMT

Gribas paņemt putekļu slotiņu un notīrīt visādus nevajadzīgus un nelūgtus, bet diemžēl pieļautus uzslāņojumus nost no savas dzīves. Man vajag ļoti maz un tas viss ir vai nu rokas stiepiena attālumā, vai atnāk pats, kad visvairāk nepieciešams, un gaida, kad es to paņemšu. Kostīmu un masku pārcilāšana lai paliek tiem, kas bez tiem nav nekas kā vien salauzti pakaramie.

Ir daudz brīvas vietas, ļoti daudz. Sniegs pakusis un ceļi - izbrienami. Zābaki guļ uz radiatoriem, drīz izžūs un tad es iešu, un negribu, lai manas somas būtu smagas.

*labāk jau aiziet uzpīpēt

Wed, 01 Feb 2006 11:27:43 GMT

Esmu sačokurojusies pētersīļa lapa ledusskapja atvilktnes tālākajā stūrī, tik paslēpta(-usies) jūtos. Plēsonīga mūzika, kas tomēr netraucē dzirdēt domas, klusi pīkstoša vēlme pēc alkohola, tikai tāpēc, ka sasodīti sen neesmu dzērusi vienatnē. Sasodīti sen neko neesmu darījusi vienatnē. Smalks matiņš lielā bizē kopā ar citiem tādiem, bet pamanu to, tikai izirstot no tās uz brīdi.

*gaidot lietainos gadalaikus

Mon, 23 Jan 2006 09:51:29 GMT

Savu uzpūsto unikalitātes apziņu katrs plivina pa priekšu kā sarkanu karodziņu. Bet pirmais lietus noskalos krāsu, mīļie.
Katrs savas klasītes leks un ielēks tur, kur kāds puķi uz asfalta krāsainiem krītiņiem uzzīmējis. Bet otrais lietus noskalos gan klasīšu lauciņus, gan puķes.
Trešais lietus asaras no maniem vaigiem noskalos.
Ceturtais, ja paveiksies, arī visu pārpalikušo aizskalos.

*drupaču pabirdināšana putniņiem

Fri, 23 Dec 2005 21:32:38 GMT

Dzirdēju baumas, ka drīz būšot Ziemassvētki. Dienas kaut kur pazūd starp izlasītām lappusēm, izdzertām pudelēm, skūpstiem, pļaukām, tējas garaiņiem un Holivudas filmām, kaut kur starp vēdera un muguras sāpēm, negulētām naktīm, dedzinošām asarām, pustukšiem vilcieniem, starp glāstiem, murrām, mežonīgi izspūrušiem matiem, galu galā - izšķīst svešinieku sejās, balsīs un aizejošos soļos. Es palieku un aizvelku aizkarus, lai pāris dienas pagulētu, uzvelkot mežģīņotu naktskreklu un izdzerot pāris krūzītes miera.

Wed, 14 Dec 2005 20:35:30 GMT

Gribu prom, tālu, riebjas svešinieki, burzma, balsis, riebjas vārdus dzirdēt un izrunāt, lasīt un rakstīt. Neizsakāmi. Tā šalle, uz kuras uzraksts "cik banāli, sasodīts", pārāk cieši ap kaklu.

*pastaigas pa bēdu lejām

Tue, 06 Dec 2005 22:16:02 GMT

Apkārtējo skumjās kā pārāk šaurā kleitā. Gandrīz ikvienam, ko satieku, sadzirdu, salasu, "skumji", "melnie", "depresija", "jātiek prom", "nogurums". Un es tad ar savu brīnīšķīgiņo harmonijiņu jūtos kā tāds izsmiekla pirksts viņiem, bēdu sagrauztajiem, sejā iebakstīts.

Grūti sataustīt tos čuprus, aiz kuriem ārā vilkt. Ja jau vien tā varētu ņemt un kādu izvilkt.

*zīmuļi, kas uzzīmēs šodienas seju

Tue, 06 Dec 2005 21:57:23 GMT

Dienas sākums - spuldzītes pārdegšana, kas izsita korķus visā mājā. Un tas nu bija labākais, kas varēja notikt. Sveču gaisma vannasistabā, nekādu elektriskā spilgtuma uzspiedienu uz acāboliem, nekādu attālu Tē Vē trokšņu sitienu pa deniņiem. Tikai klusināta oranžuma iekrāsots kailums. Pēc elektrības atgriešanās apstaigāju istabu pa perimetru, aizdedzot sveces, kuru plīvliesmiņu sabiedrībā krāsot acis, dzert kafiju ar pienu, smēķēt un klausīties The White Stripes labi skaļi.

Vilcienā satikti cilvēki. Rīta kafija, alus un cigarešu puspaciņa apšaubāmā stacijas bārā. Skrējiens uz lekcijām. Tad drebināšanās vēsajā auditorijā un sildīšanās ar zāļu tēju. Klusinātas sarunas un smiekli nākamā apšaubāmā bāra pustumsā.

Atkal vilciens, cieša saspiešanās uz dermantīna soliem un alus pudeļu tukšošana, alus putu pilnas somas un klēpji, muļķīgi joki. Pēcbrauciena cigarete uz perona.

Saritināšanās uz matrača "tikai uz pāris minūtēm", ciešs miegs vairāku stundu garumā.

Labrīt. Dienas beigas.

*vēl vairāk ūdens

Mon, 05 Dec 2005 21:47:48 GMT

Aizplūdīšu prom kopā ar mirkli. Tūlīt. Izplūdīšu caur sietu, sadalīšos mazos pilieniņos, kas nolīs pār kādu izsusējušu tuksnesi.

Mana esamība ir tikai skaists un valdzinošs šķitums, un mana identitāte ir tikai dejas pa daudzdaudzām Prokrusta gultām.

Miers. Plūstu. Izdziedi mani caur sietu, un varbūt kāds piliens no manis paliks tev skropstās.

*hand in hand is the only way to land

Mon, 05 Dec 2005 14:13:33 GMT

Zāļu tēja ar medu pārceļo no brīnišķīgas porcelāna tējkannas ar puķītēm tādā pašā tasītē. Līksma laiskuma un vasaras pēcpusdienu siltuma pildīta kaķiska staipīšanās.

We should have each other to tea huh?
We should have each other with cream
Then curl up by the fire
And sleep for awhile

*ūdens

Sun, 04 Dec 2005 19:35:00 GMT

Tas, cik viss pārejošs, reizē biedē un atvieglina. Plūstu cauri visam, kas nedaudz izmainītās elementu kombinācijās smieklīgā ritmiskumā atkārtojas; varbūt mani kādreiz izskalos krastā.

Kur ir mana Trūkstošo Vārdu vārdnīca?

*aiz stikla ķieģelīšu sienas

Sun, 04 Dec 2005 18:59:49 GMT

Iekost, paskrāpēt, paplosīt.

Garāmslīdošo vilcienu skaņas kņudina ribas, tālumā aizskan soļu dipoņa, svešinieku balsis iekaras koku kailajos zaros. Atdziest tēja ar pienu porcelāna tasītē, lūpas nopēdo iemuti tumšsarkaniem nospiedumiem. Piecpadsmit vientulības sekundes, piecpadsmit "nosauc-mani-vārdā-un-es-pazudīšu" mirkļi.

Iekost, paskrāpēt, paplosīt.

*kā es no krīzes situācijām izmurrāties māku

Sat, 03 Dec 2005 20:22:39 GMT

Kļuvu par terorisma upuri vakar. Pārsalu pie sasodītās stacijas, skatoties žēlām acīm uz lentām ar uzrakstu "policija", ugunsdzēsēju un policijas mašīnām un citu tādu pašu salstošu cilvēku bariem. Devāmies, kā jau krīzes situācijā pienākas, pārtikas un alkohola meklējumos uz sasodīto Stockmann, no kura izejot, jutos kā no milzu gaļasmašīnas izvēlusies. Pārsalu sasodītajā autoostā sēžot uz soliņa un smēķējot sarkano Marlboro, un pat zāļu tēja no termosa nepalīdzēja sasilt. Tomēr pēc vīna pudeles iztukšošanas un nokļūšanas mājās svečliesmiņas pilnu istabu piebirdināja ar siltumu, un murras tipināja pa ādu, ķērās matos un slēpās lūpu kaktiņos.

Tagad viena ložņāju apkārt pa māju, ik pa brīdim ieklepojoties vai nošņaukājoties. Visa nakts priekšā, daudzas filmas skatāmas, grāmatas lasāmas, mājasdarbi (galu galā) pildāmi, turklāt barčikā slēpjas arī karstvīna pudele, tabakmaks pilns ar plūmju tabaku, un mūzikas plauktiņā daudz Radiohead skaņu, kurās vārtīties. Cilvēku nav, varbūt pat tie ir tikai izdomāti, varbūt izdomāta esmu es un tas man patiktu vēl labāk, bet tas ir nesvarīgi, nesvarīgi, murr...

*grāmatvedība

Thu, 24 Nov 2005 20:00:46 GMT

Visa diena novāļāta pa gultu aristokrātiskā savārgumā un galvassāpēs. Tagad kaļu plānus nedēļas nogalei - nelietot alkoholu, cītīgi mācīties un redzēt dažas sen nemanītas sejas. Domāju, netikšu pat līdz pirmā ķeksīša pielikšanai. Bet ceru.

*uzskaitījums

Sun, 13 Nov 2005 18:32:30 GMT

Melni palagi, vīna pudele, sarkana spuldzīte papīra lampā, daudz tabakas un smaržkociņu, Adore, savandītība, iesākti adīkļi, puslasītas grāmatas, vienatne, maigums visās kustībās. Paslēpjos zem spilveniem, atā, pasaule.

*kādas jaunkundzes sestdienvakars

Sat, 12 Nov 2005 21:58:22 GMT

Cik dīvaini visi uz mani skatās, kad sēžu viena krogā, kā uz viegli iegūstamu laupījumu, bet viņi jau nezina, ka lūpu krāsa ir kā luksofora sarkanā gaisma un ka kaķi māk ne tikai murrāt, bet arī šņākt šššhh.

*murrāšana

Fri, 11 Nov 2005 22:16:45 GMT

Sēžu zem batuta, un man var mest ar tupelēm, lodītēm un kaut pusķieģeļiem, visi tāpat atleks un trāpīs tikai pašiem metējiem. Sildu pirkstus pie sveču liesmiņām un murrāju.

Wed, 09 Nov 2005 19:59:02 GMT

Tumsā, miglā, vieglos lietus pieskārienos plakstiņiem, maigos soļos. Ceļā satikt rudu kaķi, kurš uzzibina šķiltavactiņas un mjau mjau mjau un es pretī mjau. Mati nogriezti, tagad viegli, viegli, un domas arī vieglas, nav jāstiepj milzu saiņos un čemodānos, bet var kā afrikāniete uzlikt uz galvas un paceltu zodu cauri parkiem doties ar lielu šokolādes tāfeli rokā un cigaretes dūmus sūtīt debesīs.

*mazliet pieadīšana

Wed, 09 Nov 2005 19:36:12 GMT

Novembrī kaķi lien sildīties lapu kaudzēs, lētu vīnu lakdami, aizmieg, pamostas lietus piesūkušies, tad žāvējas uz veļas auklas, astes savijuši, nomazgā viens otru ar savām kaķmēlītēm, pazūd spilvenos un piparmētru tējas smaržā, un latīniski īsti tad jāzina tikai osculare.

*ļauno cilvēciņu armijas manevri

Wed, 02 Nov 2005 18:00:41 GMT

"Holly Golightly: You know those days when you get the mean reds?
Paul Varjak: The mean reds, you mean like the blues?
Holly Golightly: No. The blues are because you're getting fat and maybe it's been raining too long, you're just sad that's all. The mean reds are horrible. Suddenly you're afraid and you don't know what you're afraid of. Do you ever get that feeling?" (Breakfast at Tiffany's)

Mon, 31 Oct 2005 19:32:22 GMT

Pirksti maldās pa taustiņiem, nespēdami atrast ceļu burtu savienošanai īstajā secībā, tad samulsuši un sabijušies noguļas un klabina lakotos papēžus pret galda malu. Un vajag vēl veselus desmit citus pirkstus, lai kopīgi dotos ceļā tur, kur taustiņu nav, kur tumšs, kur nerealitāte ir kā bezgalīgi plaša grīda, pa kuru rāpot, cenšoties klusumu netraucēt, lai neredz un nedzird neviens, lai nenāk.

Sun, 30 Oct 2005 13:44:16 GMT

No rīta sēdēt uz kāpnītēm pie parādes durvīm rūtainā pidžamā un mētelī, smēķēt un saprast, kā atsevišķais korelē ar vispārējo, ir jauki, bet vēl jo labāk es tagad dažas dienas pāršķirtu tik viegli kā lappuses, kuras negribas lasīt, un paskatītos, vai nākamajā nodaļā nav kaut kas interesantāks.

Lūdzu, man piecas tējkarotes realitātes sajūtas.

Sat, 29 Oct 2005 23:21:50 GMT

Un tad es sāku griezties, un bija tikai viens pieturas punkts, un pirmais stāvs nodega, un vilcieni apmaldījās, un plaukti galvās krita, un lasiet tagad starp rindiņām.

*par sapņiem

Thu, 27 Oct 2005 15:43:06 GMT

Es šonakt sapņoju, ka esmu atradusi pasaules visskaistāko vietu - tā bija kāda pamesta, sagruvusi māja ar krāsainām vitrāžām logos, tai nebija jumta, nebija starpsienu, es pavācu vecus dēļu galus nost, pavēru durvis, kuras knapi turējās eņģēs, un iegāju, un tur zem kājām bija pļava, gaišzilu puķu pilna, un tās bija visskaistākās puķes pasaulē, bet es tur nepaliku ilgi. Gāju tālāk un attapos kādā citā vietā, tur bija tumšs un daudz cilvēku, un troksnis, un kņada, un mūzika, un tad es pēkšņi atradu pasaules vismīļāko cilvēku, un viņš mani apskāva viegli un it kā kautrēdamies, bet tad piekļāva mazliet ciešāk, un bija tik silti, silti, un tad laikam es pamodos, bet tik laimīga bijusi un tādu mieru sajutusi savā dzīvē esmu tikai vēl reizi, un arī tas bija sapnī. Tad man bija kādi pieci gadi varbūt, un es sapņoju, ka eju pa meža ceļu un nonāku tajā pašā visskaistākajā vietā, tieši tajā pašā, kur pagājušonakt.

Un tad es domāju par to, cik ļoti mana realitāte līdzinās sapnim, cik daudz pēdējā laikā atmiņas zudumu, iztrūkumu, sajaukumu. Tikai miglaini atceros skrējienu tumsā vakar ar otrādi apvērstu lietussargu, sniegu uz rožu pumpuriem manā dārzā pirmdien, jā, un sarunas un viss, kas saistīts ar cilvēkiem, vispār šķiet kā tikai kādā filmā redzēts. Vienīgais, ko es vēl atceros, ko patiesi izdzīvoju, ir komunikācija ar sevi. Sirreāla sajūta šodien mani spiež pie sienas mazliet, jūtos tā, it kā tas sapnis būtu mani aizvedis atpakaļ pie tās piecgadīgās meitenes, un es sajūtos mazliet kā viņas māte un viņas bērns reizē. Ja es varētu aizmigt, ja es varētu izolēt sevi no realitātes, varbūt vēl kādreiz varētu tur nokļūt, tajā vietā, bet varbūt es pat labprāt no tās atteiktos, ja vien varētu vēl sajust to apskāvienu.