Šīsdienas lekcijās bija kaut kas mokošs. Vienā no tām iemigu, ik pa brīdim caur saraustītajiem sapņu fragmentiem ieslīdot kādai frāzei par kultūras definīciju, bet otrā, pēc pārtraukumā dzirdētās diskusijas par literatūru (galvenais kritērijs - grāmatas biezums) un ik pa brīdim skaļi spiegta, ar ķiķināšanu pavadīta "ja?" no aiz muguras sēdošās gaišmates mans pseidointelektuāļa gars bija tiktāl satricināts, ka miegs tika kā ar roku atņemts un pie pleca viegli piebikstīja doma par asinsizliešanu. Kad nu cilvēciskās komunikācijas trūkums mani bija pavisam nomācis un biju jau satinusies cēlas vientulības plīvurā, pēkšņi, pēc lekciju beigām smēķējot, dzima gaišā doma doties ar vienu no kursabiedrenēm iedzert, attaisnojot frāzi "alcohol - connecting people". Vēl šodien tika atjaunots mans matu krāsojums, slēpjot ataugušās saknes, kuras pēkšņi bija izlīdušas kā pagātnes kļūdas no atmiņas bedrēm. Prieks tagad.