Kļuvu par terorisma upuri vakar. Pārsalu pie sasodītās stacijas, skatoties žēlām acīm uz lentām ar uzrakstu "policija", ugunsdzēsēju un policijas mašīnām un citu tādu pašu salstošu cilvēku bariem. Devāmies, kā jau krīzes situācijā pienākas, pārtikas un alkohola meklējumos uz sasodīto Stockmann, no kura izejot, jutos kā no milzu gaļasmašīnas izvēlusies. Pārsalu sasodītajā autoostā sēžot uz soliņa un smēķējot sarkano Marlboro, un pat zāļu tēja no termosa nepalīdzēja sasilt. Tomēr pēc vīna pudeles iztukšošanas un nokļūšanas mājās svečliesmiņas pilnu istabu piebirdināja ar siltumu, un murras tipināja pa ādu, ķērās matos un slēpās lūpu kaktiņos.

Tagad viena ložņāju apkārt pa māju, ik pa brīdim ieklepojoties vai nošņaukājoties. Visa nakts priekšā, daudzas filmas skatāmas, grāmatas lasāmas, mājasdarbi (galu galā) pildāmi, turklāt barčikā slēpjas arī karstvīna pudele, tabakmaks pilns ar plūmju tabaku, un mūzikas plauktiņā daudz Radiohead skaņu, kurās vārtīties. Cilvēku nav, varbūt pat tie ir tikai izdomāti, varbūt izdomāta esmu es un tas man patiktu vēl labāk, bet tas ir nesvarīgi, nesvarīgi, murr...