Vakar kristiane mani izvilka no gandrīz aizbraucoša vilciena, lai nodotos kafijai ar pienu un lēkšanai no ķiķināšanas nopietnībā uz krītošu lapu fona. Tad, kad beidzot ierados mājās, noskatījos Forestu Gampu, nemāku pateikt vārdos, ko tā filma man nozīmē, bet vajag reizēm man viņu, un vakar bija tieši tā reize.

Un tad, šorīt pamostoties, bija skaidrs, ka esmu slima un nekur neaizbraukšu, un rāpos atpakaļ gultā un nogulēju kādas desmit stundas, pamodos ar joprojām briesmīgām galvassāpēm, devos iedzert, nepalīdzēja. Ja varētu izņemt ārā acis un smadzenes un noskalot aukstā ūdenī, varbūt paliktu labāk.

Eksperiments ar dziesmu vēl nav beidzies, un izskatās, ka tik drīz nebeigsies.