Es tagad iztēlojos ideālu ainiņu, lūk, liela telpa, kuras centrā gulta, tāda liela, pamatīga, melniem zīda palagiem, spilveniem, un es tur tā skaisti izstiepusies savā sarkanajā apakšveļā, un tad atveras durvis, ienāk kāds, ieslēdz Kings of Leon skaļi, skaļi, aizdedzina cigareti un iesprauž man mutē, un tad aizvācas prom, sasodīts, un ļauj man gulēt, gulēt, gulēt, kādas divpadsmit stundas vismaz.

Un nevajag teikt, lai dzeru kafiju - man jau asinsrites sistēmā plūst tīra kafija, kā arī nevajag runāt par došanos gulēt astoņos, tas ir cilvēciski neiespējami. Naktīs vienkārši ir jābūt nomodā kādu laiku - tas ir vienīgais laiks, kad varu būt vienatnē un dzirdēt pati savas domas, un tā kā es esmu tik ellišķīgi interesanta un apburoša persona, man reizēm patīk dzirdēt savas domas. Un arī grāmatas naktī lasīt labāk - pagājušonakt priecājos par Hanifa Kureiši "Priekšpilsētas Budu", priecājos ļoti, ka kāds ir bijis tik laipns un uzrakstījis grāmatu tieši man.