Cik gara, gara bija piektdiena, kas iesākās, ar ļaunu smīnu dodoties pretī uz skolu plūstošo cilvēku straumei un kāpjot vilcienā, kas veda pretī lauku pirmkursnieces gaitām galvaspilsētā. Izskraidīju savu fakultāti no viena gala līdz otram un vēl visādas vietas, kamēr beidzot guvu kādu skaidrību par vispārējo kārtību un pieteicos stipendijai. Tad, pēc mierīgām pusdienām, kafijas un cigaretēm, satrauktā skraidīšana atsākās, šoreiz pa veikaliem, meklējot kādam divdesmit viena gada vecumu sasniegušam indivīdam piemērotu dāvanu. Beidzot tika izlemts par vīrieša izdzīvošanas pamatkomplekta iegādi - zeķēm, pelēkām, baltmaizi, ikdienas, majonēzi, arī ikdienas, šprotēm eļļā, šņabi Trīs Graudu, cigaretēm Elita, alu Aldara Pilzenes un citramonu. Pēc tam jau arī Rīgas Centrālā stacija šķita kā zaļa pļava, kur mierīgi pasēdēt uz zemes, tinot cigaretes, brīnos vēl, ka ņemot vērā manu nobružāto un sagurušo izskatu, garāmgājēji nemeta man pie kājām sīknaudu. Izkāpjot no pārbāztā vilciena, vairs negribējās neko, bet pēc īsas iegriešanās mājās un kafijas spēki atjaunojās, kopīgi ar pāris cilvēkiem blokmāju pagalmā uz soliņa tika iesaiņota dāvana un devāmies uz pasākuma norises vietu baudīt balzāmu, mūziku un atpūtu pie kamīna. Par ilgu un ievērojamu pasākuma daļu izvērtās mājupceļš, kurā kopīgā eksperimentu ceļā tika pārbaudītas ādas jakas sildošās īpašības un svārku un zeķu pavisam nesildošās. Pēc šīs odisejas līdz apmēram sešiem rītā šodien biju spējīga tikai pārtraukt savas darba gaitas un saņemt algu, pēc tam dodoties ar tikpat saaukstējušos draudzeni kā es uz bāru, kurā ik pēc piecām minūtēm nodzisa elektrība, uzņemt balzāma devu.

Tā nu, lūk. Un tagad esmu tik nogurusi, ka pat domāt īsti nespēju. Un labāk nevajag.