| 2:56 pm |
Sākums
Kāpēc Sviesta ciba, laikam tāpēc, ka gribās apkopot kaut kādā veidā savas domas...kāpēc ne klade un pildspalva...varbūt tāpēc, ka negribās lai kāds to izlasa, kam tas nemaz nav paredzēts.
Visumā jau nekas interesants...siviete ap 30, kas vairāk kā desmit gadus kā vilciens tik uz priekšu, tikai uz savu mērķi, tikai lai dabūtu visu ko gribās. Ja tā atskatās es pat esaprotu kā tas laiks ir pagājis, jo visu laiku 100 un viens darbs, visu laiku skrien, steidzies...sākuma vajadzēja skaistas kāzas, dabūju, bet gandarījumu lielu no tā nedabūju...varbūt draudzeņu skaudība, bet vai bija tā vērts pat nezinu. Tad labs darbs...o jā to es arī atradu, par to žēloties nevaru, karjeras ziņā eju tikai uz augšu, pieņemu izaicinājumu un aiziet....vai ir gandarījums, jā varbūt...nav kauns pateikt,ja prasa par ko tu strādā...visumā, laikam cilvēkiem rodās gudra cilvēka priekšštats....bet tāpat kaut kas pietrūkst. Laikam īrētais dzīvoklis pie vainas...nu ir trīsistabu dzīvoklis, kaut kas atkal trūkst...varbūt remonts...ir remonts...bet nu kaut kas nav......nu bija 25 gadi...hmmm nav bērnu...ok...nu tagad ir divi...var tikai laime sākties. Nenoliedzami bērni ir mans prieks un acuraugs, šo soli es nenožēloju...bet tukšums paliek...vajag kaut ko vēl...ko vēl....dzīvoklī nav laimes, vajag māju...o jā savu ligzdiņu! Un ar šo arī viss sākās. Pirkšanas process ir sācies nauda daudz maz savākta. Bet es sāku pētīt laulāto draugu, īpaši ar to es nebiju līdz šim aizrāvusies, jo uz citu fona man ir ļoti labs vīrs par tādu vien sapņot...bet pētniecības darbi sākās. Sākās jautājumi, vai viņš tiešam grib celties agri no rīta kurināt māju, tīrīt sniegu utt...un dīvainākais tas, ka viņš grib māju, bet strādāt tur negrib. Es tā apsēdos...nu jā man paies vēl 10 gadi līdz es ierīkošu centrālapkuri, nopirkšu traktoru, uzcelšu pirti utt,... bet vai man ellē tas ir vajadzīgs.
Šo visu pētot trakākais ir tas, ka es sāku domāt vai vispār vīrs ir man vajadzīgs, nu kaitina viņš mani, velk uz leju. Kopīgie sapņi ir sasniegti, man vajag vairāk, bet viņam pietiek kā ir. Es augu, viņš paliek uz vietas. Viņš mani tur pie zemes, bet es gribu lidot, bet varbūt nemaz nevajag lidot, ja sasniedzot mērķus paliek tukšums. Katrā ziņā sākās padomju sievietes ieaudzinātais, nu un kā bērniņi bez tēva augs, un kā tu pati tiksi galā. Godīgi sakot iekš viena miera. Vismaz es tā domāju...
Vismaz tagad mans vīrietis man ir kā piesiets kaklā klintsbluķis...
Šodien viņš mani tā nokaitināja, ka es pateicu tinies ka tu prom. Bet šis taču neies. Un ja pat es gribēšu no viņa tikt vaļā, tas nebūs tik viegli. Šo pasakot vajadzēja taču noraudāties un tā...bet nekā, domas nemainās... bāc mušas uz monitora nokniebās :D pazuda visa doma...
lai vai kā, kas ellē man kaiš, it kā ir viss, ko sieviete varētu vēlēties, ko ta nav labi?
Kā saka mans tēvs, ka es gribu sev uztaisīt elli zemes virsū...
secinājusm...varbūt vienkārši esmu mazohiste, un tiekties uz labām lietām nav manā dabā....bāc jāmeklē psihoterapeits, lai pievelk skrūvītes. |