Folks

Arhivētais

30. Janvāris 2008

15:14: šovakar pāršķel ar zobenu debesis
No Dienvidiem uz ziemeļu pusi
Skaties caur zobena galu uz bērzu bez lapām
Kura galotnē melna vārna sēž
Deviņas reizes ieelpo un devītajā izelpā saskaties ar vārnu
Nejūti bailes, kad vārna skatīsies tev acīs..
Tā apsēdīsies tava zobena galā..
Pacel to taisni pret debesīm..
Reizē ar pērkona dārdienu
Palaid to uz naidnieka pusi..
Kuru ceļu vārna skries
Tur saulīte neuzlēks...
Nocērt ar zobenu kailo bērzu
Lai vārnai nav kur atgriezteis
Un tā celmā neatlaižot zebonu no celma
Ievelc lietuvēna krustu...

18:10: Šonakt bija baigais vāks..
Esmu jau gadiem ievējois, ka ja savā izstabā azimiegu guļot gultā otrādi, nevis ar alu pret logu uz ziemeļiem, bet uz durvju pusi uz dienvidiem, tad nevar aizmigt un visādi gļuki nāk..
pagaiša vakarā gulēju gultā un lašīju vienu grāmatu, gaisma labak krīt uz burtiem, ja guļ ar galvu pret durvīm, tāpēc es tieši tā arī lašīju.. Biju jau piemirsis par to tizlumu ar gulēšanu pret durvīm un pēc lasīšanas izslēdzu gaismu un iesnaudos ar galvu pret durvīm..
Ta bij ap 23:45
Mētajos pa gultu un nevārēju aizmitg.. mēgināju nekustēties, lai aizmigtu un nedomāt..
Nekādīgi nevarēju apstādināt sarunu ar cilvēkiem savās domās...

00.15 - saku iesnausties, bet atkal pamodos, jo ta poza kādā es mēģināju aizmgt, laikam, bija neerta un likās ka reibst galva..


00.30 aizmigu, bet atkal pamodos no kaut kādas dīvainas baiļu durstīšanas viduklī.. itkā kristu o liela augstuma, vai nenormāli nobītos, bet baiļu sajūtas nebija.. tikai kaut kāds fizisks nobīšanās refleks un sajūtas, bet nevis psiholoģiskas bailes..

00.30 - 01.00 visu laiku biju aizmidzis, bet reizē jutu, ka grozos un tā baiļu ieduršanās dažādās ķermeņa daļās sāka palikt arvien biežāka, likās, ka ik pēc 30 sekundēm.. pēc katra tada iedūriena, es pamodos, bet tulīt aizmigu... kaut arī sajūta bija dīvaina, bet dēļ miega, tas neizraisīja īpašas emocijas..

01.00 - tie "aiļu triecieni" bija tik pat aktīvi, tikai es sapratu, ka pēc katra šāda trieciena amostoties es nevaru kustināt savu ķermeni.. Tas jau sāka palikt pretīgi... bet nepaspēju arī īsti nobīties, jo tajā paša brīdi kad es to sapratu es arī aizmigu..

01.00 - 01.30 - šitā raustoties un akarējoties, tie baiļu triecieni sānos, pamazām vēl papildinajās arī ar visādām tumšām ainām biedējošam ainām, bet neskaidram ainām, kas iktā pamazam pieņēmās spēkā, līz kārtējam baiļu triecienam sanos, kad aina un sajūta sasniedza savu kulmināciju, bet es itkā apzināti pamodos un uzreiz viss pazuda, izņemot to, ka es nevarēju kustināt ķērmeni..

01.30 - es sāku pierast pie tā visa, bet mēģināju saprast, kas tie par brīnumiem.. itkā nedaudz pavēru vaļā acis.. katru reizi, kad kaut kāda aina pieņēmās spēkā, es šo ainu redzēju saplūstam ar savu tumšo istabu, pēc, kā bija sajuta, ka manā istba kaut kas ir... bet tas neizreisīja baiļu sajūtas, jo pie tā jau nakts laikā biju pieradis..

01.45 - 02.00 - tā, kā biju pie nelielas apziņas, tad tad bija neerti visu laiku gulēt viena pozā un mēģināju pagriezties uz otriem sāniem, bet tas izrādījās ļoti grūti.. viss ķermenis likās nereāli smags un es ļoti lēni ar pusatvētam acīm atbalstījas uz elkoņiem, ta laikā jo projām turpinājās tā baiļu spārdīšana un ar visām tām dīvainajām ainām.. ainas izskaījās itkā būtu zimētas ar melnu ogli uz baltas balta vai pelēka papīra vai kaut kā cietaka...

02.00 bespēkā pakritu uz otriem sāniem, bet acis palika vaļā un likās, ka esmu azimidzis.. rādījās kaut kāds sapis par kaut kādu autobusu un kaut kādu vidi, tā kā pļavnieki pirms kādiem 10 gadiem... tas radījās tad, kad acis itkā bija aizvērtas, bet paralēli, kad acis bija atvērtas, tad redzēju to melnbalto zīmējumu un pat likās, ka es redzu, kā tas zīmējums pamazām top, vai arī uzņem kaut kādu spēku priekš kārtējā baiļu trieciena... zimējumā bija kaut kāds ezers, mežs, priedes un melns cilvēka silutets, kurš līdz ceļiem stāvs melnajā ūdenī, kas itkā saplūst kopā ar visu apkārtējo fonu.. praktiski, tas zīmējums, laikam vispār laikam bija melns, ar kaut kādiem gaišakiem ēnojumiem...

02.30 tās ainas kļuva garākas un tie baiļu dūrieni retāki.. pēc kaut kāda nesakarīga mēginājuma piecelties sēdus, es sajutu, ka mani itkā ar necilvēcīgu spēgu iespiež gultā un es nevaru neko paskustināt, kaut arīarvisu spēku mēģinu pretoties, liekās, ka baigi spiež uz mugurkaulu un sprandu.. sprandā dzirdēju kaut ko līdzīgu augstpieguma elektro līniju skaņām... tad es kad itkā šitas gļuks bija kulminācijas brīdī es nomierinājos un mēģināju saprast, kas notiek, bet sapratu un jutu, ka mani sāk spiezt vē lvairāk un tā skaņa kļust stipraka, tajā brīdī es redzēju savu iztabu, jo man bija vaļā acis, viss pakārt bija melns un tumš, bet tajā spiežšanas brīdī viss kļuva tāds zilgans un gaišaks.. nedaudz mainot krāsas... es sāku atkal pretoies un mēgināju raistīties, vai iekliegties, bet nevarēju..

02.45 - pēkšņi siediens pzuda un visārējais arī... es sajutu, ka kontrolēju ķermeni, un pirmajā brīdī uzreiz pēc atlaišanas nežēlīgi spārdījos pa gultu.. ar acīm visi vizuālie gļuki arī uzreiz pārgāja, kaut arī es visu laiku biju redzējis savu iztabu, bet likās, ka tā tomēr nebija mana iztaba ko es redzēju.. itkā tā pati telpa, tikai ne šajā pasaulē, vai kaut kā ta..

02.40 pārgriezos ar galvu uz loga pusi un cerēdams, ka vairak tie gļuki nebūs.. pirmajā brīdī likās ka dzirdu visādas dīvainas skaņas, tā kā klauvēšanu vai kaut ko tādu, bet pēctam aizmigu un gulēju mierīgi līdz rītam...

varbūt kāds zin, kas tā pa par šteli ar to miegu un kas to izreisa?

Powered by Sviesta Ciba