:
Šodien man bija ļoti interesants sapnis: es biju tādā, kā bērnu spēļu laikumā, kur bija visādas kāpnes, platvformas, no kurmām var šļūkt lejā u.t.t. es biju kopā ar saviem draugiem tur bija arī mana vecmāmiņa, kas visu laiku teica lai es nedraudzējos ar viņiem, bet es uzskatīju, ka tie ir mani labākie, svētākie draugi, ar kuriem man vienmēr bija labi...
Bet spēļu laukumā es kaut kādā veidā satiku meiteni, mēs sēdējām uz viena no paaugstinājumiem un runājām, nezinu par ko mēs runājām bet bija ļoti labi (visā sapnī neviens nerunāja ar vārdiem, bet kaut kā savādāk), draugi sāka uz mani dusmoties par to ka es neesmu ar viņiem, draugus atceros, kā daudzus melnus tēlus, bet nevis pilnīgi melnus, bet tādus apaļīgus pelēki melnus normālus cilēkus, atceros, ka metene bija ļoti smuka un balta, ar kaut kādām dzeltenām krāsām arī, bet neatceros, kas tieši bija balts un kas dzeltens, mana vecmāmiņa bija brūnā mētelī, tad mana vecmāmiņa kaut ko izdarīja, ka meitene novērsās no manīm, bet kad viņa nebija blakus, tad tie melnie draugi, sāka man uzbrukt, neatceros, kā bet kaut kā viņi man uzbruka, es skrēju cauri spēļu laukumam un noslēpos, tad es izdzirdēju, ka tā meitene runā ar manu vecmāmiņu, vecmāmiņa stāsīja par to, ka es gribu, lai tā meitene ir kaut kas, laikam kā sieva (vārdi tur nebija, tāpēc nezinu, kā to ko es dzirdēju), vēl viņa teica, ka es gribot no meitenes bērnu, tad meitene atbildēja, ka viņa pagaidām negrib bērnu, jo viņa nav gatava un ir pārāk jauna, nebūtu kur likt u.t.t., tad meitene beidza runāt ar vecmamiņu, bet es paliku sēdēt zem kaut kādiem dēļiem, tur kur es biju noslēpies,es izlīdu bet nevis gāju meklēt meiteni, bet sāku slēpties un bēgt no viņas, es bēgu un noslēpos.. man visu laiku gribeja uzbrukt tie pelēkmelnie dīvainie tēli.. tad es tur tā slēpos, bet pēkšni ieraudziju ka nāk tā meitene, izrādījās ka viņa meklē mani... viņa mani atrada mēs sākām runāt un visi pelēkie tēli atkāpās.. uzreiz bija ļoti laba sajūta, es uzzināju, ka viņai arī uzbrūk tie pelēkie, tad bija vairāk tāds vizuāls ļoti ātrs kadrs, kad mēs neko nerunājot sadevāmies rokās un pēkšņi tā viņas baltā kaisma, apņēma arī mani, un tad mēs sākām skriet cauri bērnu spēļu laukumam, un bija ļoti interesanti kadri, ka ap mums ir balts, bet apkārt brūni pelēks un viss tas pelēkais un brūnais pilnīgi vārās mums apkārt, bet tad mēs ieskrējām tādā zilā puķainā pļavā, kur visur bija gaiši zila krāsa, tur viss notika nenormāli ātri, visu laiku meinījās reljefs, te paugurs, te strautiņš u.t.t. viss izskatījās kā uzzimēts ar goškrāsām, tālāk sapni es neatceros, viņš kaut kā ļoti plūstoši beidzās us arī nepamodos pēc sapņa, tāpēc es tagat tikai to atcerējos... tāds apmēram sapnis, es varētu rakstīt vēl smalkāk, bet visus smalkumums kaut kā neatceros..
Bet spēļu laukumā es kaut kādā veidā satiku meiteni, mēs sēdējām uz viena no paaugstinājumiem un runājām, nezinu par ko mēs runājām bet bija ļoti labi (visā sapnī neviens nerunāja ar vārdiem, bet kaut kā savādāk), draugi sāka uz mani dusmoties par to ka es neesmu ar viņiem, draugus atceros, kā daudzus melnus tēlus, bet nevis pilnīgi melnus, bet tādus apaļīgus pelēki melnus normālus cilēkus, atceros, ka metene bija ļoti smuka un balta, ar kaut kādām dzeltenām krāsām arī, bet neatceros, kas tieši bija balts un kas dzeltens, mana vecmāmiņa bija brūnā mētelī, tad mana vecmāmiņa kaut ko izdarīja, ka meitene novērsās no manīm, bet kad viņa nebija blakus, tad tie melnie draugi, sāka man uzbrukt, neatceros, kā bet kaut kā viņi man uzbruka, es skrēju cauri spēļu laukumam un noslēpos, tad es izdzirdēju, ka tā meitene runā ar manu vecmāmiņu, vecmāmiņa stāsīja par to, ka es gribu, lai tā meitene ir kaut kas, laikam kā sieva (vārdi tur nebija, tāpēc nezinu, kā to ko es dzirdēju), vēl viņa teica, ka es gribot no meitenes bērnu, tad meitene atbildēja, ka viņa pagaidām negrib bērnu, jo viņa nav gatava un ir pārāk jauna, nebūtu kur likt u.t.t., tad meitene beidza runāt ar vecmamiņu, bet es paliku sēdēt zem kaut kādiem dēļiem, tur kur es biju noslēpies,es izlīdu bet nevis gāju meklēt meiteni, bet sāku slēpties un bēgt no viņas, es bēgu un noslēpos.. man visu laiku gribeja uzbrukt tie pelēkmelnie dīvainie tēli.. tad es tur tā slēpos, bet pēkšni ieraudziju ka nāk tā meitene, izrādījās ka viņa meklē mani... viņa mani atrada mēs sākām runāt un visi pelēkie tēli atkāpās.. uzreiz bija ļoti laba sajūta, es uzzināju, ka viņai arī uzbrūk tie pelēkie, tad bija vairāk tāds vizuāls ļoti ātrs kadrs, kad mēs neko nerunājot sadevāmies rokās un pēkšņi tā viņas baltā kaisma, apņēma arī mani, un tad mēs sākām skriet cauri bērnu spēļu laukumam, un bija ļoti interesanti kadri, ka ap mums ir balts, bet apkārt brūni pelēks un viss tas pelēkais un brūnais pilnīgi vārās mums apkārt, bet tad mēs ieskrējām tādā zilā puķainā pļavā, kur visur bija gaiši zila krāsa, tur viss notika nenormāli ātri, visu laiku meinījās reljefs, te paugurs, te strautiņš u.t.t. viss izskatījās kā uzzimēts ar goškrāsām, tālāk sapni es neatceros, viņš kaut kā ļoti plūstoši beidzās us arī nepamodos pēc sapņa, tāpēc es tagat tikai to atcerējos... tāds apmēram sapnis, es varētu rakstīt vēl smalkāk, bet visus smalkumums kaut kā neatceros..