Laikam jāsāk atkal pa pāris rindām te izdvest, citādāk visai nelāgas sajūtas paliek vien sevī pašā.

Sēžu savā istabiņā Trondheimā, Norvēģijā. Dzīvoklis tukšs, lai gan bez manas te ir vēl trīs istabiņas. Ja šodien neieradīsies jaunie kaimiņi, tad droši vien neieradīsies līdz pat augusta vidum, kad jāsākas studijām. Es šeit esmu tik agri, jo rīt sākšu intensīvi apgūt norvēģu valodu. Diez ko optimistisks par savām sekmēm gan neesmu, jo ar valodām nekad nav gājis.

Vairāk pievēršoties emocionālajam aspektam (kas tā kā būtu galvenais dzinulis šeit kaut ko drukāt), varu pastāstīt, ka visai ātri ir iestājies otrais kultūršoka posms - nepatika pret konkrēto vietu. Tas gan vairāk izpaužās vēlmē atgriezties mājās un dzīvot savu normālo ierasto dzīvi. To visu pārdomājot dažu brīdi šķiet, ka kultūršokas nemaz nav sācies un šī ir tikai neliela anomālija pirms kultūršoka pirmā posma - apbrīnas par jauno zemi. Braucot no lidostas uz pilsētu, es gan paspēju nedaudz apbrīnot Norvēģijas dabu - visai iespaidīgi. Tomēr tā bija vien krietna pusstunda, ne vairāk.

Tā nu es tagad esmu sapinies pārdomās par kultūršoku un tā attiecībām ar mani.

-----------

Vakar satikos ar vienu meiteni no LV, kura te jau nedēļu ir nodzīvojusi (dzīvo tepat, manā koju rajonā). "Meitene no LV" ir pareizais apzīmējums, jo problēmas ar valodu viņai ir diezgan palielas. Pirmo reizi, runājot ar krievvalodīgo, stingri pieturējos pie latviešu valodas; viņa centās runāt latviski (kas ir ļoti apsveicami), tomēr pārsvarā pārgāja uz krievu valodu. Anyway - par cenšanos lieku 10.

Viņa bija atnākusi līdz manam dzīvoklim, papļāpājam. Apskatīja manu iekārtu un tad aizgājām līdz viņai. Te nu radās mans pirmais lielais aizvainojums pret šo vietu. Kad 5dien ierados dzīvoklī, atklāju, ka nav nekādā. Tikai mēbeles un iekārtas. Nebija ne trauku, ne ēdampiederumu, nekā (labi, ka bija tualetes papīrs). Man tas šķita ok. Stulbi gan bija uzreiz braukt uz veikalu un meklēt piederumus, lai vismaz vakariņas var paēst, bet nu neba jau nežēlīgi traki. Atgriežoties pie viņas (Lanas) dzīvokļa. Kā izrādās - viņai dzīvoklī ir viss - virtuves piederumi, garšvielas, lupatas utt. utjp.. Man šķita, ka man ir diezgan pieklājīgs miteklis - nekas nekur nekarājas, nav norūsējis utml. bet, kad redzēju Lanas vannasistabu/tualeti bija tāds -wtf, tā kā kaut kādā pašikā hotelī. Par to mitekļa stāvokli ta pie dirsas, svarīgākais ir tas, ka man nav nekādu virtuves piederumu. Tā arī mana vakardienas lielākā sāpe.

-----------

Šodien vajadzētu būt pirmajam Norvēģijas frisbija treniņam (spriežot pēc viņu mājaslapas). Tomēr nezinu, vai info par treniņu ir up to date. Tren itkā sākas 20:00. 18:00-22:00 ir kaut kāds iepazīšanās vakars vietējā kafejnīcā. Būšot haļavnā paika (kas protams ir stiprs arguments), mūzika, dzērieni utt. Tā kā es nevienu nepazīstu (Lanai šodien izbrauciens uz kaut kādu vietējo atpūtas bāzi), tad rodas jautājums par treniņu vai iepazīšanās vakaru. Treniņā (ja tas vispār notiek) es noteikti iepazītos ar vietējiem studentiem, savukārt, iepazīšanās vakarā iepazīties varētu ar manā apkārtnē dzīvojošajiem Erasmus studentiem. Iepazīšanās ar vietējiem ir tikai iespējama, jo no zila gaisa man tādas lietas nevedas. Tad nu tagad prātoju, ko un kā. Droši vien jāiet uz to iepazīšanos apostīt gaisu un pēctam uz tren. Bažas gan, ka tik nepalieku ar garu degunu - pasākumā ne ar vienu nesapazīstos un treniņš nenotiek. Tas varētu saukties par FAIL.

Rīt pirmā tikšanās ar valodas kursu biedriem un informēšana par kursiem un citām ar tiem saistītām lietām. Varbūt tad beidzot saulīte uzsmaidīs arī manā sejā :) haha. Smieglīgi skanēja.

At-ta