| |
[Feb. 16th, 2009|10:43 pm] |
Lūcijs Annējs Seneka "Vēstules Lucīlijam par ētiku"
1. vēstule
Seneka sveic savu Lucīliju!
(1) Dari tā, mans Lucīlij: atbrīvojies paša labā un taupi un glabā laiku, kas tev līdz šim vai nu ticis nolaupīts, vai nozagts, vai gājis zudumā tāpat vien. Pārliecinies, ka patiešām ir tā kā rakstu : daļu laika mums atņem varmācīgi, daļu - slepus, daļa zūd tāoat. Taču visvairāk jākaunas par zaudējumu paša nolaidības dēļ. Ielūkojies vērīgāk: mūža liela daļa aizrit, darot nelāgus darbus, prāva daļa - nedarot neko, bet viss mūžs - darot ko citu, nekā vajadzētu. (2) Vai tu vari man nosaukt kādu, kas kaut cik vērtētu laiku, cienītu dienu, saprastu, ka viņš ik dienu mirst? Tā ir mūsu kļūda, ka nāvi redzam tikai nākotnē: liela tās daļa jau ir aiz mums. Mūža gadi, kas mums aiz muguras, pieder nāvei. Tāpēc dari, mans Lucīlij, kā raksti: saturi kopā visas savas stundas! Ja tavās rokās ir šī diena, būsi mazāk atkarīgs no nākamās. Kad dzīvi atliek, tā aizjoņo garām. (3) Viss, Lucīlij, pieder citiem, mums - vienīgi laiks. Tikai to, gaistošu un nepastāvīgu, daba mums devusi īpašumā, un arī no tā mūs padzen katrs, kas vien to grib. Un cilvēki ir tādas nejēgas, ka, ieguvuši ko pavisam mazvērtīgu, lētu un katrā ziņā viegli aizstājamu,viņi ļauj sev uzstādīt rēķinu,bet neviens, kas saņēmis laiku, neuzskata, ka ir kādam ko parādā, kaut gan tas ir vienīgais, ko nespēj atdot atpakaļ arī pateicīgs cilvēks. (4) Tu varbūt jautāsi: ko daru es, kurš tev dod tādas pamācības? Atzīšos pavisam atklāti: kā jau mēdz būt ar izšķērdīgu,bet pedantisku cilvēku, izdevumi man ir saskaitīti. Es nevaru teikt, ka nezaudēju neko, taču varu pateikt, cik zaudēju, kādēļ un kādā veidā, un uzrādīšu savas nabadzības iemeslus. |
|
|