|
Feb. 4th, 2009|10:13 am |
tā jau ir..kamēr kaut kādas lietas neskar mūs tieši- tās nešķiet tik svarīgas!
tagad arī mans kauss ir pilns un es nezinu ko darīt, kam sūdzēties, gribās vnk izraudāt acis un dusmās sasist visu apkārt esošo.
runa iet par to pašu visu izslavēto krīzi Latvijā. es nečīkstēju ne tad, kad tika samazināti mani procenti, ne tad kad pazemināja algu, sakodu zobus, kad puse manu draugu un paziņu palika bez darba, uzklausīju māmuļas (valsts iestādē strādājošās)kreņķus par algas samazināšanu un par to, ka nezin kā nomaksāt kredītus (jā jā var jau gudri teikt-kur biji kad ņēmi? vajadzēja tak domāt! jā, bet mašīna, māja, darbos ieguldītie līdzekļi- viņas jautājums "bet vai tu domā ka no tā visa var tik vienkārši tagad atteikties??" un es saprotu viņu-kādam tas sapnis arī ir mašīna, māja un laimīgas vecumdienas- ko tu cilvēkam vari pārmest? kādu vēl neapdomību..ja bija parādījusies, beidzot parādījusies iespēja nodzīvot kaut daudz maz cilvēcīgu dzīvi)..jā labi-līdz tam visam mēdzu pačīkstēt līdzi, sevi un citus pažēlot bet rokas nenolaidās. šorīt gan nolaidās, uz asfalta apgūlās un ļāva smagajiem sev pārbraukt pāri.
stāvu šorīt nosalis pie luksafora krustojumā un pēkšņi sadzirdu klusu balstiņu- "atvainojiet..vai jūs lūdzu nevarētu iedot 20 santīmus maizītei?" stāv vecs tantuks, asaras acīs, sakaunās un bez maz vai aizgriežās, stāsta "pensija tikai 6 datumā, bet galīgi vairs nav ko ēst"..un cilvēks raud un slēpj savas asaras, pats kaunās...tantuks vēl gana labi ģērbies..es vnk saprotu cik grūti tas ir-šādi uz ielas lūgt svešam cilvēkam! cik nu man tās naudas-algas dienas vēl nav..pati ar pāris latiem makā- visu sīknaudiņu kas maciņā bija..2 lati ar kaut ko - iebēru tantukam plaukstā un nekas cits kā izdvest, ka "būs jau labi" es nevarēju...tantuks raud un man sāp sirds!!! par to, ka var nonākt tik tālu!!! un tas nav vienkārši svešs tantuks uz ielas! nē! tās ir arī jūsu vecmāmiņas un jūsu mammas!! nu kā var nepadomāt par šiem cilvēkiem? arī paši jūs varat nonākt šādā situācijā- visu mūžu godīgi strādāt, uzaudzināt bērnus, ģimeni, bet mazums kas vecumdienās notiek un pienāk tāds mirklis kad jūs nevienam vairāk neesat vajadzīgs!! vai tiešām tad jāsēž un vnk jāgaida nāve?? man sāp manu draugu/paziņu dzīve, man sāp manas ģimenes dzīve, man sāp valstī notiekošais, bet visvairāk man sāp šis tantuks!!
cilvēk mīļais, kaut reizi padomā nedaudz savādāk - nedrīskt novērst acis un nepalīdzēt! nu nedrīkst! cilvēcības vārdā! neviens tādu dzīvi nav pelnījis!! |
|