|
Jul. 25th, 2009|10:26 pm |
beidzot tiku pie wireless un pietam pat augšstāvā un tas nozīmē vien to, ka esmu gultā, zem segas, ar kompīti zobos, mūziku austiņās un nogurumu rociņās/kājiņās/actiņās (ō, deminutīvismu vakariņš)
neticami, jau gandrīz mēnesis kopš esmu šeit. dienas sagriezušās vienā virpulī, nekad nav ne jausmas kas par dienu, bet zinu, ka rītdien ir svētdiena, jo varam pagulšņāt stundu ilgāk. rītā arī izlēmām paņemt brīvdienu, brauksim nelielā tripā pa Dāniju.
tiku arī pie bildēm no bēgļu nometnēm, ehh dikti tas pasākums patika. mēs to arī turpināsim, bet cik sapratu- nebūs pārāk biežs tas prieks. baigi gatavojamies tam, kad bērni atgriezīsies skolā...es pat nestādos priekšā sevi kaut ko mācot 25 pusaudžiem. pagaidām mani mēģina pierunāt uz "art". daži noteikti tagad varētu skaļi smiet, bet kad padomāju, ka ir arī izvēles varianti piem. matemātika,ģeogrāfija utt uzreiz saliekās, ka art varētu būt priekš manis. vismaz par Origami sajūsma bija gan maziem, gan lieliem.
klausos latviešu mūziku. kurš būtu domājis, ka pietrūks tādi it kā nieki. bet nu esmu pateicīga māsiņai par to, ka ieteica kādu grāmatu latviešu valodā paķert līdzi (nav gan tā vienkāršākā, bet nu), mazliet telefoniskas sarunas ar mājām un... ja vēl kāds varētu vakaros palīst zem segas blakus un paklausīties manu stāstāmo un pamuldēt pretī- viss! man neko citu vairs pilnai laimei nevajag!
mirkli kavējies, tu esi skaists! (:
"...No augstākā punkta, ja skatās uz leju viss citādi rādās
Saule par kapeiku tuvāk un zeme, pat vilina mazliet..."
priecīgi draudziņi!
p.s šodien aizdomājos- diezin cik ilgs laiks paies, kad vēstules no jums sāks pienākt aizvien retāk, kad tuvie sāks zvanīt mazāk, kad nepienāks vairs īsziņas "čau! esi mājās? saskrienamies?", kad katrs aizies uz savu pusi tīri burtiskā veidā...es jau tagad sāku sajust to atšķirību kas veidojas starp dzīvi te un tā dzīve tur...mazliet skumji. bet nekas- kā nesen pie viena cibiņa manīju un piekopēju sev-
"Es esmu pārliecināta, ka šodien mēs katrs veidojam savu likteni, ka uzdevums, kas mums veicams, nesniedzas pāri mūsu iespēju robežām, ka sāpes un pieliktās pūles ir paciešamas. Tik ilgi, kamēr saglabāsim ticību tam, ko darām, un neapslāpējamu vēlmi uzvarēt, uzvara būs mūsu rokās."
ar labu naksniņu! |
|