-Es gribu iemīlēties!!! nē, nē, es gribu debesīs!! Nē... Meitene spītīgi kliedza, reizē nervozi žestikulējot. Persona, kas šoreiz bija "izraudzīta" par "apkliedzamo objektu" rāmi sēdēja uz pītā salmu krēsla un, šķietams, bez jeb kādām emocijām bija pievērsies meitenei.
-Kāpēc tu manī neklausies? Tu taču mani mīli,vai ne? Tad padari mani laimīgu, es gribu būt laimīga!! Saprati, laimīga gribu būt!!!!
Apkliedzamā Persona vēl jo projām rāmi sēdēja un, redzams, kaut ko domāja. No sejas nebija lasāms, kas īsti notiek viņa galvā, bet acu skatiens nekurienē liecināja par to, ka tas varētu būt kas diezgan nopietns. Gaisā virmoja intriga, spīts un kafijas smarža, kas straumējās no kafijas kannas snīpīša. Spriedzi, kas nenoliedzami bija, ja ne nelūgts viesis, tad jau ilgāku laiciņu pašsaprotams faktors šajā namā, šajā mirklī pastiprināja Apkliedzamā Objekta klusēšana.
-Kāpēc Tu klusē? Es taču teicu, ka tā būs - tu mani nemīli!! Es Tev patiesībā riebjos, jo krītu uz nerviem! Jūs vīrieši visi esat vienādi!!
Meitenes seja piesarka, spīts apspieda asaras un meitene knapi valdījās, lai balss neaizlūzt.
-Es cerēju, ka būs savādāk!! Es ticēju, Tev,kretīn, ka tiešam mani mīli un upurēju savu jaunību Tev, cerībā, ka arī Tevi tā spēšu iemīlēt, bet tagad? Tagad, tu lop' tād, sēdi un klusē?? Nu padari mani laimīgu!!!
Apkliedzamā objekta sejā bija redzamas sāpes. Šķiet, ka viņam bija bail laist vārdus pār lūpām, kas nenoliedzami tagad lauzās par lūpām. Acīs, kas bija pievērsušās meitenes dusmās pietvīkušajai sejai, bija saskatāms jautājums. Viņš vēl jo projām klusēja.
-Nu ko tu sēdi, saki taču kaut ko!
Vīrietis piecēlās. Nebūtu melots, ja teiktu, ka tas izskatījās tā, it kā šī piecelšanās viņam radītu nāvīgas sāpes. Viņa rūpīgā, klusā āriene atspoguļoja viņa mīlošo un dziļo iekšieni.
-Nāc..
Vārdi pār vīrieša lūpām nāca lēni, nosvērti un apdomāti. Viņš paņēma meiteni pie rokas un veda caur silti krāsoto gaiteni uz virtuvi.
Nonācis pie galda, tas pagriezās pret meiteni un pēc nelielas pauzes, kurā, redzams, tas ko pārdomāja, klusināti uzsāka
-Mana mīlestība pret Tevi ir nesamērojama. Esmu gatavs atdot visu tavas laimes vārdā. Visu šo gadu laikā cerēju, ka spēsi mani iemīlēt, bet tas, ka tā nenotika, nespēja mazināt manu mīlestību pret Tevi. Un arī tagad, vēlos darīt Tevi laimīgu.
Vīrieša acīs atspīdēja asaras, neizmērojamas sāpes. Balss it kā atteicās skanēt, vārdi nenāca pār lūpām.
-Tavs sapnis ir debesis. Tu tur nonāksi. Tava laime nav šeit. Es mīlēju Tavu iekšieni, tavu sirdi, tavu dvēseli. Tikai pasaule Tev bija iemācījusi būt savādākai. Bet es tomēr Tevi mīlēju. Un mīlēšu vienmēr.
Sievietes acīs dega triumfs. Liekas, vīrieša vārdi tai bija vienaldzīgi. Tā klusēja un nievājoši smaidīja.
Vīrieša roka pastiepās pēc naža. Brīdi tas to turēja rokās un aizvēris acis kaut ko pārlika..
Telpā valdīja klusums. Virmoja intriga.
-mana mīlestība ir akla. Tu būsi debesīs..

Nazis ieurbās sievietes krūtīs. Sievietes acīs parādījās nesapratne, bet pēc mirkļa seja ieguva ikdeinišķo vienaldzīgo izteiksmi un atslīga uz parketa, kas nu jau bija rotāts ar sarkanām tērcītēm.
-un es ellē... tik ļoti es Tevi mīlēju.. Varbūt tur, tu spēsi mīlēt? Ja ne mani, tad kādu citu.. es gribu, lai iemīlies..

Un uz parketa atslīga vēl viens ķermenis. Duncis bija ieurbies vīrieša krūtīs kā zobens, bet vīrieša sejā bija smaids. Tur, kaut ellē, es vienmēr Tevi mīlēšu...

mīlestība ir akla.