Marginālijas ikdienas malā

Maukas dienasgraamata ...
9/3/03 04:20 pm
Mans vidusskolas beigu sacereejums ... Tas, kas tika ar shausmaam laists no viena skolotaaja pie otra, tas, kursh izsauca uz skolu manu mammu, tas, kursh gandriiz vai neljaava man pabeigt skolu, tas, kursh beigaas tika noveerteets ar desmit ...
Ja ir veeleeshanaas, vari iemest acis ... Esmu pat pati paarsteigta, ko taads 18 gadus jauns skukjis savaa laikaa ir vareejis sarakstiit!

“ Izpriecas ir lupu krasa dzivei, kamer prieks ir dzives sparni”
/Mara Zalite/

Apstaajies trauksmainais dziives vilcien, lai uz briidi varu ievilkt naasiis gaisu, notraukt vara sarkano lupu kraasu no lupaam, nomazgaat seju riita rasaa, saprast, no kurienes mani rodas arvien lielaaks un neaptveramaaks tukshums, kas pec karteejaas dziirotaas nakts mani paarnjem un nelaizh valjaa! Shoriit sapratu, ka veelos lidot – augstu, taalu, baudiit skaistumu no putna lidojuma un piekjert sevi pie domas, ka cilveeces lielaakaa laime ir speeja priecaaties.
Ir aizvadiata veel viena nakts – melu, izlikshanaas un bravuuras pilna, ietiita cigaaru duumos, glazhu shkjindonjaa, derdzoshu pieskaarienu miglaa … Jaa, miglaa, jo reaali to aptvert nav iespeejams …, bet tik ljoti gribas to aizmirst, paartraukt un saakt visu no gala – no taas vietas, kur es reiz kljuudiijos…
Agri no riitiem es esmu salauzta gan fiziski, gan moraali, jo kurpes ar augstajiem papezhiem, meliigie uzsaukumi par manu dievishkjo augumu liek maniit savu. Pagajushajaa naktii kaads kungs ar palielu vederu, kailu galvvidu, biezaam, ASAAM uusaam man citeja Antuanu de Sent – Ekziperi, sakot: “Mes esam atbildigi par tiem, kurus pieradinam,” un kaa laisks, ruds runcis, piemiedzis savas melnas, apalas achteles, pieglaudas man klat, liekot manit, ka man ir jaizjut atbildibas sajuta pret vinu – “mazo runciti” … pretigi! Kad tas reiz beigsies? …
Es zinu, ka mana ada ir piesukusies ar Havannas cigaru dumiem, skotu viskiju (ir riti, kad pat pamostoties man ir sajuta, ka asinu vieta cirkule viskijs) un dargam virieshu smarzham, kuras nekadas ziepes nespes noberzt …, bet ataust rits un es domaju: “Pagajushaa nakts bija pedeja … Viss cauri … vecajai dzivei krusts pari … Beidzot tachu ir jaatrod sevi speki, kas liktu man rimties! …” Ta es domaju katru ritu jau vairaku gadu garuma …, bet shorit tas mani skaneja ipashi sapigi …, it ka pagajushaja nakti mani kaut kas saluza, partruka, beidz eksistet, nogalinaja manu varbut pat patieso “es”…, bet kas…???
Un tad es atcerejos …, ka muzikants ar melnu, spidigu gitaru rokas, ezera zilam acim (banali, bet patiesi …) dziedaja dziesmu par letu sievieti, kas katru nakti atgriezas uz ielas, klida pa krogiem, dargiem lokaliem, nespedama sevi piespiest palikt majas. Vinam bija zema, smeldziga balss, maigi sartas lupas un nepiedienigi balti zobi. …bet tas acis …kas mani veras, liekot manai sirdij straujak sisties, pievilka mani, un es nespeju vairak pretoties velmei nosligt shaja bezgaligaja ezeru dziluma, shaja acu skatiena …
Es aizveru savu acu plakstus un klausijos vina balsi, kad pekshni shausmas un milziga kauna sajuta sastingu … Es leni, baidoties ieskatijos vina acis paveros uz vinu… shajos bezgaligajos ezera udenos es ieraudziju zhelumu. Ta dziesma, kuru vinsh dziedaja, bija par mani! Vinam bija manis zhel! Neviens mani nekad agrak nebija ћelojis …, visi bija mani apbrinojushi – manas slaidas kajas ieterptas melnas tiklinzekes, kas pavedinoљi aicinaja tik daudzu virieshu acu skatienus lidz, sarkano kleitinu, kas tik izcili paradija manus kermena dotumus, sartas lupas un pika melnos matus, kas ka pusnakts plivurs ieskava manu balo seju. Bet shim te … muzikantinam bija manis zhel … es noversos, negribeju lai kads mani redzetu raudam. Milzigas, sapigas asaru lases riteja par maniem stingri nopuderetajiem vaigiem. Neatvadidamas no runcha, kas savas mazas, melnas achteles nesaprashana plikshkinaja, es piecelos kajas un skreju prom. Atrak pazust, … kauns svilinaja manus papezhus…
Majas es staveju dusha kadu stundu, laujot bravurigi notecet manai acu tushai, atstajot slepkavnieciski izteiktas melnas pedas, es berzu savu augumu tik dikti, ka tas kluva gluzhi sarts un sursteja … Bezspeka atkritu gulta un raudaju visu nakti … veledamas klut neglita, ar aizpampusham acim un deguntinu, lai … neviena valiga roka mani vairs neskartu … nekad …
Ja, tieshi tapec es esmu parliecinata, ka saku jaunu dzivi … vecajai dzivei krusts pari. Ir japrot priecaties par uzlecoshu sauli, par udens burbuloshanu mazaja strauta, par kafijas smarzhu no ritiem, par labiem cilvekiem, par sapem mugura vai delnas pec nostradatas darba dienas kada no departamentiem drukajot neskaitamas paveles un zinojumus …, jo tas ari ir prieks … - saprast, ka esi vajadzigs. Prieku dod sajutas, kad sedi velas vakara stundas pie loga, raksti dzeju un dzer rugtu teju no zilas mala kruzites – tas ari ir prieks … es esmu prieciga, ka tagad zinu kada izskatas pasaule ritos (tik sen nebiju to tadu redzejusi), kads ir tas mazais avizhu puika, kas ritos man vienmer nesa vestules (es vinu biju satikusi, bet ne redzejusi … tikai samiegota roka vienmer tam bija iespiedusi plauksta piecdesmit santimu naudas gabalu), kadas ir kaiminu sievas sartiem vaigiem, kas tirgu tirgo abolus. Man ir prieks, ka varu saskatit saules gaismu, debess zilumu un cilveku sejas, kas rita junda miegaini smaidoљas paiet garam. Visu laiku biju domajusi, ka maniem dienas vecakiem, bija piedzimis nakts berns … Es tagad jutos ka uznakusi no elles debesis. Shodien ir mana augshamcelshanas diena …, es pamazam atdzimstu …
Kada lapa no koka krita, krita, krita … un nokrita. Notashkitu to dublos, kada roka pacela saule un ka lielako dargumu pasaule parnesa majas … Mums ir jabut iecietigakiem vienam pret otru …, mes vienkarshi nedrikstam domat par cilvekiem sliktu …, mums ir japriecajas par viniem, par to, ka esam pamodushies, jo … tik daudzi cilveki visa plashaja pasaule to neizdara … pameginiet priecaties par visu, kas ar jums notiek un ko jus redzat …, jo tad Jus sajutisiet sparnus savu pirkstu galos … tie, tikai tie laus Jums pacelties bezgaligajas tales!