| |
[Oct. 3rd, 2009|11:30 pm] |
|
Aiz loga, kad līst un vējš iztrenkā koku lapas, ir tik labi sēdēt dīvānā, pustumsā, darīt savas ekseļu lietas un klausīties Rīgas nakts skaņās, netālā miega šņākuļošanā, pieklusinātā blūzā un ik pa laikam automātiksi startējošajā sildītājā. Glāzē ieliets tīrs rums un krūzē karsta zāļu tēja - tas profilaksei, un tas nekas, ka tirpiņas metas no nejaucīgās garšas. Tas mirklis, kad dzira iedzeļ sūrstošajā rīklē ir lēns un dēļ nebaudāmības neaizmirstams. Viss cits ir silts, tumšs un labs. Rīt vajadzētu nodot darbus, bet gribas vienīgi sēdēt un līdz mielēm izbaudīt šo mieru, kas apkārt. Tā vienkārši un nekas vairāk. Par pārējo es domāšu rīt. |
|
|