| |
[Feb. 13th, 2009|03:33 pm] |
|
Man laikam tas no bērnības - viss ir normāli, ja runā, smejas, kaut vai bļauj un kliedz - tad viss ir labi: es saprotu cilvēku un viņa noskaņojumu. Panika iestājas tad, kad ir klusums & nerunāšana. Tas kā klusums pirms vētras, un man kļūst, ļoti, ļoti bail, un tad es pati sev riebjos. Jā, es visu laiku mācos no šīm situācijām - nu jau es zinu, kā sevi nomierināt & savākt rokās, bet tas nemazina to stulbumu, ka pirmajā mirklī VIENMĒR saķeru paniku, kļūstu nervoza un pārbijusies. |
|
|