Spēles, ko spēlē pieaugušie. Ar ādas roku dzelžiem ar atkabināmu ķēdīti pa vidu. Ar smaržu, kas guļ nedaudz zem kakla, uz krūtīm, un nevar apstāties to ieelpot. Ar matiem, kas tiek parauti no aizmugures, šķipsnām, kas ložņā un vijas, vēl uzglabājot savu dabisko, mājās iegūlušo aromātu. Ar acīm, tumšām un dzīves pilnām, skatieniem, kas neatlaižas. Ar rokām, kuru pirksti savijas viens otra starpās un iekrampējas mirklī. Ar garšām, kas saplūst un savienojas, līdz beigās ir tikai viena – kopīga un neatšķetināma, bez niansēm – kā tevis paša siekalu sajūta mutē. Spēles, ko spēlē pieaugušie ar dzīvi uz ielas, vakarā, tumsā. Ar Narvesen tēju ādas cimdā ieautajā rokā, ar piparmētrām un melisu. Spēles, ko spēlē pieaugušie ar rītiem, atkal uzgrūstiem augšā debesīs pelēkiem. Ar vardarbīgo laiku, kurš iet un iet, un nekad nevar aiziet prom, ne pavisam. Spēles, ko spēlē pieaugušie ar vientulību un sniegu, kas krīt ieslīpi, tik smalks un sīks, un negrib apstāties, sasodīts.