Aleksandra raupjais vilnas džemperis ir kā izkaltusi sūna mežā, kā ķērpji uz priežu stumbriem, spurains un piesūcies ar organisku smaržu. Dažreiz es ieraugu to, kā mēs novecojam. Kā laiks iegrauž mūsu pierēs rievas, kā āda kļūst mīkstāka, un viss kļūst ļengans, arī pati dzīve.

Mežs vienmēr guļ mums aiz muguras, tumšs un piesūcies atkušņu mitrumu. Reizēm es pamostos ap trijiem naktī un jūtu tā skatienu, urbjamies sev skaustā. Man šķiet, tas nogaida. Nogaida, kad mēs ar Aleksandru izmīlēsim visas mieles, kad nodegs visas apaļās alkšņa pagales un gaisā izbirs pēdējā zāģa skaidu sauja. Tad tas atrāpsies mums pakaļ ar savu tumši mitro krēslu. Izkausējot pēdējās sniega salas pavasarī, tas sasūcinās mūs savās sūnās, un pa virsu uzaugs mellenāji ar ērcēm un tumšzilām, sulīgām ogām.

Pieskaries vēl nedaudz maniem krūtsgaliem, viegli paberzē ar īkšķi. Es guļu ar sastrādātām rokām, kuru virsu klāj ziemas smilšpapīrs, es vēl neesmu mazgājusies, ir auksti, un dzīve izdeldē manī arvien jaunus caurumus, audums kļūst plāns un caurspīdīgs, viss ir tik neizturīgs. Tikai tavas rokas kā virve, cieši savīta no izkaltušas zāles kumšķiem, piesien mani šai palojošajai realitātei.