Es viņam neko nestāstu- savam tumšmatainajam princim.

Es nestāstu, ka biju precējusies, patiesībā formāli joprojām esmu. Un tas ir vienīgais iemesls, kādēļ atgriezos.

Es viņam nestāstu, ka, kaut arī šķietami neesmu īpaši mainījusies, manas iekšas ir kā izlaistas caur veļasmašīnu. Viņam es joprojām esmu tā 12-18 gadus vecā meitene, mazliet pārāk klusa un ne īpaši sabiedriska, ar savām dīvainībām. Tā meitene, kuru viņš vienreiz atrada sadzērušos tusiņā kādā pirtī un nolēma uzgulties tai virsū, un viņa neko daudz neiebilda, jo bija pārāk pilnā un tā īsti neaptvēra. Un pēc tam viņš viņai nezkādēļ pielipa. Pielipa tā, it kā tas būtu pats dabiskākais uz pasaules.

Es viņam nestāstu, ka dzīvē mani pārsteidz tikai tas, cik vienkārši un stulbi notiek lietas. Dažreiz izbrīna.

Un es viņam nestāstu, kamēr viņš aizmidzis guļ manā gultā un es sēžu  krēslā, ietinusies lielā, sarkanā jakā, ka tobrīd domāju par to, cik patiesībā viduvēji gultā ir vīrieši, un es runāju par labākajiem eksemplāriem. Un mani jau tas īpaši netraucē. Parasti. Tikai dažreiz.